Dvēseles šķautnes

Varbūt ir muļķīgi tos tā ņemt un pārraxtīt, bet tie tiešām bik iekrita sirsniņā.... ielauzās dvēselē un tur palika... Nu šobrīd vismaz... :)

Daudzi cilvēki baidās no Laimes. Laimīgam būt nozīmē mainīt daudzus ieradumus un zaudēt savu identitāti.

Bieži vien labais, kas ar mums notiek, rada nepatiku. Mēs nepieņemam labo, jo tas rada sajūtu, it kā mēs būtu kaut ko Dievam parādā.

Mēs spriežam: "Labāk nebaudīt no laimības kausa, jo mēs cietīsim vēl vairāk, kad tā vairs nebūs pie rokas."

Baidoties krist, mēs pārstājam augt. Baidoties raudāt, mēs pārstājam smieties.

* * *

Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien novērsties no citiem - un vairs nebūs jācieš. Mēs vairs nepakļausim sevi mīlestības, vilšanās un sabrukušu sapņu riskam.

Tas ir viegli - būt nepieejamam. Mums vairs nebūs jāuztraucas, ka esam aizmirsuši  kādam piezvanīt, mums vairs nebūs jādomā par cilvēkiem, kas mums lūdz palīdzību un mierinājumu.

Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien izlikties, ka dzīvojam ziloņkaula tornī, un mēs vairs nekad nenobirdināsim ne asaru. Atliek vien nodzīvot dzīvi, droši spēlējot savu lomu.

Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien palaist vējā visu, kas dzīvē ir labs.

* * *

Dažkārt pat vairākas dienas un nedēļas mēs no saviem tuvākajiem nesaņemam nevienu mīļu vārdiņu.

Tie ir grūti brīži. Liekas, ka cilvēki vairs nepazīst dvēseles siltumu un dzīve ir vieni vienīgi pūliņi.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka vispirms jāpārbauda pašiem savs kamīns. Jāpiemet tajā malka, lai tumšo telpu, par ko pārvērtusies mūsu dzīve, atkal apspīdētu gaisma. Dzirdot uguni rūcam un malku sprakstam, klausoties liesmu stāstos, cerība noteikti atgriezīsies.

Ja mēs spējam mīlēt, arī mūs spēs mīlēt. Tas ir tikai laika jautājums.

* * *

Ir tādi brīži, kad mēs ļoti labprāt gribētu palīdzēt kādam cilvēkam, bet neko nevaram darīt. Vai nu mēs esam pārāk tālu, vai arī šis cilvēks noraida jebkādu palīdzību vai atbalstu.

Tad atliek tikai mīlestība. Kad nekāda cita palīdzība nav iespējama, mēs varam mīlēt, negaidot ne balvas, ne pārmaiņas vai pateicību.

Ja mēs protam šadi rīkoties, mīlestības enerģija pārveido visumu ap mums. Un šī enerģija vienmēr izpilda savu uzdevumu.

* * *

Kāda tuksneša leģenda vēsta par vīru, kurš nolēma pārcelties uz citu oāzi un sāka apkraut kamieli. Viņš krāva tepiķus, virtuves piederumus un apģērbu ķīpas - un kamielis visu pacieta.

Jau sagatavojies promiešanai, vīrs atcerējās zilu putna spalvu, ko tēvs reiz viņam bija uzdāvinājis. Vīrs aizgāja pēc spalvas un uzlika to nastām virsū. Acumirklī kamielis saguma zem nešļavu smaguma un nobeidzās.

 - Mans kamielis neizturēja spalvas svaru, - vīram nācās atzīt.

Arī mēs dažkārt par saviem tuvākajiem domājam tāpat - nesaprotot, ka mūsu nevainīgais joks varēja būt pēdējā lāse, kas pārpludināja ciešanu trauku.

/"MAKTUB"/

 **********

Kāds rakstnieks bija teicis, ka cilvēku nespējot mainīt ne laiks, ne zināšanas un tikai mīlestība varot likt šo to pārdomāt. Muļķības! Tas, kurš to rakstījis, pazinis tikai vienu monētas pusi.

Tiesa, mīlestība vienmēr spējusi pārvērst cilvēka dzīvi līdz nepazīšanai. Bet šai monētai bija arī otra puse, un tā cilvēka dzīvi spēja pilnībā izsist no sliedēm - to sauca par izmisumu. Iespējams, ka mīlestība liek kādam mainīties, bet izmisums to paveic daudz ātrāk.

***

Cilvēks spēj izturēt vienu nedēļu bez ūdens, divas nedēļas bez pārtikas, daudzus gadus bez jumta virs galvas - bet vientulību viņš nespēj izturēt. Tās ir visgrūtākās mocības uz vissmagākās ciešanas.

***

Īsta brīvība nozīmē - zināt, ka Tev ir vissvarīgākais pasaulē un tai pašā laikā Tev tas nepieder.

***

Ciešanas, kurām bez bailēm esi skatījies acīs, ir biļete uz dvēseles brīvību.

/"Vienpadsmit minūtes"/

****************

Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir.

/"Veronika grib mirt..."/