Dvēseles šķautnes

Čaw, mīļā māsa!!!

Es nezinu kāpēc raxtu tieši šādu vēstuli. Tāpēc neprasi, nevaru atbildēt. Kārtējā, sasodītā spontānā ideja. Manuprāt, šī vēstule būs mazdrusciņ neapvaldīta. Iespējams, tā dzīvos savu dzīvi: no vienas tēmas pie otras, utt. Pieļauju, ka šeit būs daudz jautājumu, kuriem nav atbilžu vai arī neesmu tās meklējusi, bet visdrīzāk, neesmu gribējusi tās meklēt. Visdrīzāk te pārsvarā valdīs manas muļķīgās domas un neinteresantie viedokļi. Cik gan arhaiska ir tādā padarīšana kā šādu vēstuļu raxtīšana, vai ne? Nē, tas nav tas pac, kas vēstuļu raxtīšana draugos. Šādi ir personiskāk, intīmāk... Interesanti kāpēc es izvēlējos papīru ar dzeltenām maliņām... laikam tā apzīmē sauli. Tās man pietrūkst. Un ne jau tajā vienā, fiziskajā nozīmē. Kāpēc nav vairs saules cilvēku vidū, draudzībā, attiecībās? Saule taču eksistē pat bargajās ziemāš, bet manā dzīvē tās nav jau sen. Vai manī būtu iestājusies polārā ziema? Bet tad drīz būtu jābūt vasarai, bet es jūtu, ka tādu nepiedzīvošu.
Sasodīts!!! Ko es te raxtu! Šodien taču bija fantastiska diena! Es pierādīju sev un citiem, ka varu, es taču uzvarēju... Bet manu psiholoģisko stāvokli tas neuzlaboja... Man vajadzētu priecāties, bet... es nezinu... Man pat liekas, ka nav neviena cilvēka, kurš vnk tāpat priecātos kopā ar mani. Ak, Dievs! Es jūtos tik sasodīti vientuļa! Tā ir sen. Es spēju būt laimīga, priecīga, atvērta, draudzīga, jo tas laikam ir kļuvis par manu dzīves stilu. Arvien vairāk pamanu, ka mani nesaprot pat draugi, jo neviens jau necenšas tā pa īstam manī ieklausīties, uzzināt kko vairāk. Visiem pietiek savu problēmu. Bet es labprāt dalītos šajās problēmās. No jebkura esmu gatava paņemt mazu daļiņu problēmu. Vai tā jau nav diedelēšana? Pēc uzmanības? Draudzības?
Joprojām neredzu jēgu tam, ka es raxtu. Tas taču ir lieki. Apzinos, ka pati esmu pie visa vainīga. Pārāk aktīva, pārāk sabiedriska, pārak godkārīga... Jā, tas laikam būtu īstais vārds. Tam visam ir ļoti daudz iemeslu. Maz ir cilvēku, kuri zina patiesību... nē, meloju, iespējams, viņu nav vispār... Mani tracina šī bezpalīdzīgā pamestības sajūta... es vairs nevaru, negribu, neprotu dzīvot. Nē, šī pat nav dzīvošana – tā ir eksistēšana. Kāpēc cilvēkiem piedzimstot netiek izsniegts laimes talons – nu tā kā viekalos pērkot preci dod drošības un kvalitātes garantija līgumu. Ak, sasodīts, viss taču ir kārtībā. Mana dzīve taču ir stabila, nakas nav mainījies, tikai es esmu sasodīti vientuļa, bez emocijām un jeb kādas gribas dzīvot.
Es te veltīgi ķēpāju papīru un iztērēju tinti. Kāpēc? Kas ir laime? Kas ir mīlestība? To nav! Kāpēc es esmu tāda un ne citāda? Kad es beidzot būšu laimīga? Es taču neprasu daudz?!?! Es vnk gribēju dzīvot... Es tikai... es... es vairs nespēju, drīzāk jau negribu... pārak vientuļi, pārāk daudz nervu tas prasa.
Es pieķēpāju vienu lapu. Arī tas bija nevajadzīgi, tikpat cik es pati. Es nezinu vai tu šo vēstuli vispār saņemsi. Ja jā, tad es kādreiz gribēšu tās kopiju... varbūt, ja man vēl kko vajadzēs... Lai arī kas notiktu, es vienmēr būšu kopā ar tevi kaut tikai domās. Manā sirdī tu būsi un es tevi sargāšu... Mīlu! Paldies, ka biji... un... esi...