Coffee · time


Komentāri

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Kad nenāk miegs..
Vakar vakarā vairāk negribot kā gribot sagaidīju kādu viesi, kas bezkaunīgi apgaismoja manu istabu, neļaudams man gulēt. Tad nu es nolēmu nedaudz uz viņu palūriķēt, mazums nokaunēsies un aizies. Bet viņa solis bija tik lēns, ka paspēju pie viņa pierast un bija pat nedaudz žēl, kad viņš jau bija prom. Ā, kas bija tas nekaunīgais? Protams, ka mēness, kas mēdz manā logā bieži vien parādīties. Bet vakarnakt viņš debesis darīja skaistas jo skaistas. Mākoņi pucējās visapkārt mēnesim, un tas iekrāsoja viņu maliņas gaišas, pat spīdīgas, bet līdzsvaram apakšas gluži melnas. Debesis rādījās gluži maģiskas. Nedaudz skumji palika, kad lielākam mākonim likās, ka tā maliņas par gaišu, un tas dusmās nolēma mēnesi aprīt. Tai pašā mirklī, kad nu jau no mana drauga nekas nepalika, lielais mākonis tik tiešām tika pie savām baltajām, spīdīgajām maliņām. Man palika nedaudz skumji, jo liekas , ka vairs šonakt draugu neredzēt. Bet tomēr pēc minūtes no mana caurā miega viņš mani uzcēla sasildot vaigu ar savu vēso staru. Viņš lēnām kā varonis no dīka pēc kauja izkuļājās un drīz vien pilnā augumā spīdēja, uz mani lūkojās. Man pat sāka likties, ka viņa nekaunīgie stariņi var sildīt, bet tad jau apjautu, ka tikai pati gribu, lai šī aukstā, baltā gaisma mani silda. Mīļums, viņa nekaunīgie stariņi lika man sajust mīļumu, man palika silti. Es aizdomājos par naktīm, kad mēdzu klīst pa šo pasauli un debesīs vērties. Es sāku domāt par to, cik daudzus gan viņš vienas nakts lakā apciemo, par to, vai tie citi novērtē to mīļumu, to maģisko skatu, kas mani nu gluži vai apbūra. „Dažus” es dzirdēju kādu sakot, laikam jau pati sevi. „Dažus” man iespiedās dziļi apziņā. Es sāku vēlēties, lai kāds nu man būtu blakām, lai varētu to nekaunīgi no miega uzraut, lai tas ar mani kopā spētu to novērtēt. Bet apkārt neviena nebija. Bijām tik mēs divi un pāris nedaudz niknu, nedaudz laimīgu mākoņu. Mēs divi. Un vēl daži, kurus spēja apburt šis viss. Kaut kur ap dieviem naktī viņa solis veda viņu ārpus man apvāršņa, un nu es paliku viena. Nebija neviena, kam pateikt, ka mani tagad vajag mani samīļot. Es aizvēru acis un kā jau katru nakti man tas mēdz gadīties nonācu pasaulē, kurā viņš mani nekad neatstāj vienu, pasaulē, kur ir milzīgas pļavas, kurās guļ tie daži, kas tikuši apburti. Daži. Un arī tu! :)
* * *

Read Comments

* * *

Reply to this entry:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: