„Gandrīz katrs otrais cilvēks sapņo par mūžīgu dzīvi un neierobežotu varu. Arī es. Dzirdējis par šo iespēju, es momentā aizdegos un kļuvu ar viņu gluži vai apsēsts. Mani neinteresēja blakusefekti vai grūtības. Man bija tikai viens mērķis- spēks un mūžība.
Vel joprojām atceros to smaidīgo seju, acis un lūpas, caur kurām plūda šis burvīgais piedāvājums.. lai arī tas notika tik sen. Viņa man uzdzina tirpas. Viss viņā bija tieši tāds, kādu jūs būtu gaidījuši no vampīra: balta, pat zilgana āda, tumšas, gluži melnas acis, lūpas nogatavojušos ķiršu sārtumā, un gari, melni, viegli viļņaini mati. Uz tādām kā viņa, es parasti nemaz nemetu acis, jo likās par kalsnu, par vāju un kopumā vienkārši nepievilcīgas. Bet ar viņu tā nebija. No pirmā skatiena es kļuvu par viņas vergu. Viņas šausmas vēstošās acis apmeklēja mani sapņos, no kuriem es cēlos nakts vidū nosvīdis un pārbijies. Man likās, ka kāds mani sauc, bet nebiju drošs par to, kas, jo katrreiz atskatīdamies neko jaunu neredzēju. Līdz kādu dienu dzirdot šo balsi, es sajutu arī ledainu elpu sev uz kakla. Es gluži vai jutu viņas ādu atdzesējam gaisu. Es vēlējos runāt, bet viņas skatiena dēļ, manā kaklā izveidojās baiļu mezgls, kas knapi ļāva man elpot. „Nāc līdz!” viņa teica un pagriezdamās devās iekšā tumšākajā no ielām. Mani biedēja viss, kas vien ienāca prātā paskatoties uz viņu, bet tai pašā laikā arī vilka klāt. Es padevos ziņkārībai un devos viņai līdz. „Kā tu mani zini? Kurp mēs ejam?”, es neliku viņai mieru ar saviem jautājumiem, bet likās, ka viņa neviena nedzird. Kad nonācām upes krastā viņa pagriezās un saķēra mani. Man likās, ka viņas ledus aukstās rokas iespiežas dziļi manā ādā. Es nespēju noticēt, ka tik vārgai pēc skata meičai, varēja būt tik spēcīgs satvēriens. Viņa ieskatījās dziļi man acīs, likās viņa spēj lasīt manas doma. Nē, tas bija vēl trakāk, viņa redzēja manu dvēseli. „Vai vēlies?” viņa dziļi, ar acīm kaut ko meklēdama, manī lūkojās. Es noraustījos un sāku apdomāt savu atbildi, bet pirms apjautājos, ko tieši viņa piedāvā, savā galvā biju pateicis- jā. Viņa uzrāva mani gaisā ar neiedomājamu ātrumu. Un kopš tā brīža, es piederēju viņai.
Sakumā viss likās skaisti. Viņa izklaidēja mani stāstot leģendas par saviem radiniekiem, viņa sniedza zināšanas, kas tai laikā bija pieejamas tikai viņai līdzīgām būtnēm. Es nekad nepaliku viens, nekad nejutos vājš vai piekusis. Bet pienāca laiks maksāt par pasniegto dāvanu. Mani apmeklēja murgi, kuros mani skāva kliedzošu cilvēku masas. Bija murgi, kuros mani sauca bērnības draugi pēc pavasara smaržojošās pļavās, bija murgi par nakti, kad tā briesmone mani mainīja un daudzi, daudzi citi vēl baisāki. Es kļuvu vājš, bet manai saimniecei tas nepatika. Kādu nakti viņa aizgāja un atstāja mani vienu, cīnoties ar valdzinājumiem un sāpēm. Mūžīga dzīve kļuva par mūžīgu murgu. Es biju miris. Es biju samaksājis par spēku, ko nu es kontrolēju. Es spēju aizmest milzīgus akmeņus neiedomājami tālu, spēju pārlekt debesskrāpjiem, es spēju.. vienīgais, ko es nespēju, bija dzīvot. „Kam man tā vara, kam man tā dzīve, ja es esmu nolādēts?” es nodomāju ik vakaru. Katru rītu aizmiegot, es dzirdu viņas balsi jautājot, vai es vēlos. Es katru nakti pamostos kliedzot, lai viņa iet ellē. Tieši tur ir viņas vieta. Kļuvis par klejotāju, es satiku daudzus, kurus viņa bija radījusi. Daudzi no viņiem bija klusi, knapi spēja kustēties, likās, ka viņa bija paņēmusi visu dzīvību no viņiem, paspēlējusies un aizlaidusies. Daži bija ļauni, kaitinoši kretīni, kurus priecēja mana nopietnība un mūžības nospiestā būtība. Bieži vien es nespēju panest viņu smieklus un dusmās sažmiedzu viņu rīkles. Atceros, kā viens no viņiem, turpinot smiet, teica: „Tu tak neticēji, ka viņa būs ar tevi mūžīgi?!” Es sāku justies kā muļķis, man likās, ka visiem pārējiem bija daudz vairāk zinām par viņu kā man. Es sāku viņu meklēt, bet tas bija bezcerīgi. Kā gan var atrast cilvēku, kas patiesībā neeksistē. Bet es viņu atradu. Kā? Pēc smaršas. Es to sajutu pāri pus pasaule. Es tai sekoju. Es viņu atradu. Viņa joprojām bija tik pat skaista, tik pat stipra. Es joprojām piederēju viņai. Man nu rieba viss, kas ienāca galvā domājot par viņu. Viņu sajūsmināt nu es spēju. Es biju kļuvis spēcīgāks, kā tad, kad viņa mani mācīja. Es biju kļuvis par īstu vampīru. Es nu biju ne vien cilvēku, dzīvnieku, bet arī sev līdzīgo slepkavu. Varbūt tieši tāpēc, kad viņa. Man blakus stāvot, vēroja kādu jaunieti, ko varētu savaldzināt, es saķēru un piespiedu viņu pie sienas. Es ieraudzīju to kretīnu, ko biju piežmiedzis Londonā, jo viņš mani uzdrošinājās izsmiet. Es viņai uzdevu jautājumus, uz kuriem reiz viņa atsacījās atbildēt:” Kāpēc es? Kāpēc tai krastā? Kāpēc man tagad sāp?” bet viņu mani jautājumi smīdināja. „Jo es redzēju, kā tas tevi sagraus!” viņa turpinot smiet teica. Manī pamodās zvērs, kas likās guļam manī, gaidot šo brīdi. Es saplosīju viņu ar vēl neredzētu agresiju. Es nu biju pateicies viņai, par pasniegto dāvanu. Uz brīdi es sajutu prieku, bet tad viņas asinis sāka dedzināt manu ādu. Tagad es savos murgos redzu viņas smieklu un kliedzienu koktēli, es dzirdu viņu sakot, ka viņa zināja.
Es dabūju to, ko biju vēlējies. Samaksāju par to ar atsacīšanos no visa cilvēciskā sevī.
Bet varbūt tev sanāks labāk, ko saki?”