Coffee · time

Par savu laimi es tevi saucu,
ar tevi uz mēnesi kaucu.
Bet tagad jūtu, ka
tu zūdi.
Un man paliek bail,
Ka prom
tu zūdi
pavisam.
Tu pirmā manus darbus redzi,
vienmēr labu saki,
bet es jūtu-
tu zūdi.
Varbūt es vainīga,
varbūt tik tiešām.
Man sāp,
jo es jūtu kā
tu zūdi
no manas dzīves
manas liktens pīnes.
Es jūtu ar
es vainīga...
Jo pieļāvu, ka debess rūc,
ka saule riet,
kad tu tik vēlies sniegā skrien.
Bet nu jau atkal pīnes veļā
aizlido laime vējā.
Un tu tām līdz
tu zūdi.
Es palaižu,
jo par vāju, lai noturētu,
sev vienai visu paturētu.
Man tevi vajag,
bet es tik raudu,
es tik gaudu,
un
tu zūdi.
Un es- zinu daru tev pāri,
uz niekiem lūru kāri.
Es esmu muļķe-
atzīstu.
Tāpēc piedod man,
piedod ja vari.
Par savu laimi es tevi saucu,
ar tevi uz mēnesi kaucu.