"Zāle bija viegli mitra, es vienu stiebriņu starp pirkstiem mīcīju, un varēja just kā atdziest gaiss, bet man nebija auksts. Nē, man bija pat ļoti silts, jo otra roka sakļāvās ar tavējo. Kājas mūsu šļakstījās ezera siltajā ūdeni, kas gaisā nu izplatīja vieglus garaiņus un rādiju gluži mistisku un romantisku gaisotni, bet mūsu skatieni bija pavērsti pret skaidrajām debesīm, kas laistījās ar miljoniem zvaigžņu, bet visam pa vidu liels mēness, kas viegli glāstīja mūsu vaigus ar savu balto gaismu. Bija grūti runāt. Patiešām grūti, jo priekā savilktā grimase negribēja atslābt. Gribējās tikai smaidīt un varbūt tev tuvāk piekļauties, lai nenosaltu. Tu pacēli roku, gaisu kustināji, radīji uz zvaigznēm, teikas stāstīji. Es klausījos un smaidīju. Leģendas, pasakas, stāsti- to visu tu debesīs atradi, man parādīji. Es smējos, tu par mani. Vējš viegli kutināja. Tev, kas mīļš izspruka. Es nosarku. Tad es stiprāk šļakstīt sāku, un tu dusmīgs mani ezerā ievilki. Ūdenī bija pat siltāks nekā zālē. Tu zem ūdens paniri, mani pārbiedēji. Es krastā tik centos, tu- iekšā mani vilkt. Mēs sējāmies, pa ūdeni kuļājāmies. Tad tomēr tiku ārā un teicu, ka ir pārāk skaisti, ir pārāk labi. „Tas nevar būt īsts!” Tu smējies. Es nevarēju beigt smaidīt. Zāle bija vēsa. Gaiss bija vēss. Un es biju vienā zosādā, trīcēju. Tu smējies. „Kristīn, atver acis!” tu teici, bet es tik purināju galvu: „Negribu! Negribu!”
„Kristīne, mosties!” tu turēdams manas rokas teici, bet es uz tevi paskatījusies, turpināju: „Negribu!”
Tad es atvēru acis- saule un doma: „Laikam jāceļas!”
„Kristīne, mosties!” tu turēdams manas rokas teici, bet es uz tevi paskatījusies, turpināju: „Negribu!”
Tad es atvēru acis- saule un doma: „Laikam jāceļas!”