| /Man nepatīk tas, ko redzu, paskatoties spogulī. |
[Sep. 23rd, 2010|01:00 am] |
| [ | music |
| | Ludovico Einaudi-Divenire | ] |
Kājas ir ledus.
Un rokas ir ledus.
Un karstās tējas vairs nav.
Tikai ledus.
Šovakar laikam beidzot sapratu, kāpēc man daudz labāk patīk vienai stopēt kā vienai braukt ar autobusu. Stopējot netiek domāts par to, no kurienes ej-galvenais, kāds ir mērķis. Vērot garām traucošās mašīnas un ar kņudoņu pakrūtē doties tālāk. Galapunktā nokļūšanas laiks nekad nav viens un tas pats-nekad nevar zināt, cikos pienāks ceļa beigas. Un arī pats ceļš ir cits. Katru reizi arvien cits un cits. Bet autobusa maršruts ir zināms jau iepriekš-pierakstīts, atzīmēts, iekalts galvā. Tikos un tikos ir pienākšana galā(tās pāris minūtes šur vai tur ir tikai tāda maza mānīšanās)-un ne citādāk. Sēžot ar neērtajiem, mazliet mīkstajiem sēdekļiem piebāztajā kastē, domas seko līdzi nevis galapunkta klātnākšanai, bet tam, cik arvien tālāk un tālāk aiz muguras pazūd sākumpunkts-tā vieta, no kurienes jādodas prom. Galapunkts vairs nav svarīgs. Tikai tas, ka arvien tālāk un tālāk(līdz brīdim, kad galva, neritmiski sitoties pret autobusa logu stikliem, iedzen miegā). Ar busu jau nevar tā kā tad, kad esi uz ceļa un ceļā-nevar pāriet pāri ceļam, apgriezties uz otru pusi un jebkurā brīdī, kad vien sagribas, doties tajā pat virzienā, no kura viss ir sākts. Nevar. Tāpēc man nepatīk autobusi. Tie ved nevis klāt, bet prom.
Bet pa ceļam, aiz tā paša pussvīdušā autobusa loga, pavērās tādas gleznas, ka, šķiet, šonakt būs gleznains un tīkams miegs(var taču pafantazēt, vai ne.). Tīras, tumšas, kailas debesis. Apaļš, milzīgs mēness ar zvaigzni kā dzimumzīmi pie labā zoda. Un lejā viss balts no miglas. Nenovēršot no visa tā baltuma acis, likās, ka miglā uzrodas cilvēku stāvi. Un pazūd. Un uzrodas. Un tā visu laiku. Spocīgs tas skaistums.
Tik žēl un skumji, ka tik ļoti vēss. Pietrūkst siltuma. Ne karstuma, bet parastās/ierastās ķermeņa siltās temperatūras. Ar tādām rokām taču pat otram roku nedrīkst paspiest-ja nu tas otrs vēl ņem un saslimst no tā, cik rokas ledainas. |
|
|
