| |
[Apr. 27th, 2010|01:44 am] |
| [ | music |
| | Ryan Star-we might fall | ] |
Ja es būtu nemirstīga, dzīve tiktu padarīta daudz muļķīgāka, bezjēdzīgāka, daudz pilnāka nevajadzīgu lietu un darbību. Labāk, lai dzīve ir viena, ne pārāk gara, un sa(jūtām) ir daudz spēcīgāka nozīme/vieta.
Dažreiz liekas, ka manī mīt divi dažādi cilvēki, kuri rauj mani uz pusēm. Un es tam pa visam pa vidu. Reizēm ielaižu sevī drūmos rītus tik ļoti, ka pārstāju redzēt visus tos mazos smaidiņus sev apkārt. Mākoņu skrējienus, vēju kustinātos kokus, mazos bērnus, kuri smejas visapkārt, manus mīļos, kuri smaida, mani ieraugot. Ir jāattpoas, kamēr nav par vēlu. Kamēr neesmu nokritusi. Mosties!
Šis ir tas brīdis, kad gribas iziet ārā, nostāties zem laternām, atplest rokas, starp roku pirkstiem savirpināt vēju un griezties uz riņķi, riņķi, riņķi...smaidot.
Joprojām skumstu, ka tā arī neiemācījos spēlēt klavieres. To skaņa aiznes tālu prom. Un nolaiž atpakaļ uz zemes. Šis viss ir spēcīgāk, nekā jelkādi vārdi spētu to izteikt.
/We should go to sleep now,
You should stay the night.
I’ll be up to watch the world around us live and die./ |
|
|
