| Par vakardienu. |
[Apr. 16th, 2010|10:17 am] |
| [ | music |
| | odze-pavasara dziesma | ] |
Ar Madaru vienojāmies, ka vajag vakara pastaigu - izvēdināt galvu un saelpoties pavasara gaisu. Ideja pamazām attīstījās-no sākuma izdomājām aizstaigāt līdz Kronvaldparkam, vēlāk jau līdz Vecrīgai un beigās palikām pie tā, ka jāiet uz Depō dejot - neskatoties uz manu pamatīgo klepu, sāpošo kaklu un mirstošo pašsajūtu-sagribējās atdzīvoties un nedomāt ne par ko negatīvu. Negaidīti laba mūzika, sviedraini slapja mugura, smiekli, dziedāšana, mūzīkmūzīkmūzīk, dejot ar smaidu sejā(jā, es tā mēdzu darīt) un nekā negatīva. Boys don`t cry, take on me, where is my mind. Un vēl, un vēl prieciņu daudz. Un divreiz uz mirkli satikts visjaukākais puika - par to vēl papildus smaidi klāt un jauka sajūta sirds rajōnā. Pieglaudos klāt un negribējās būt nekur citur. Jā, viņam ir tāda īpašība radīt māju sajūtu sev blakus, lai arī kur mēs abi neatrastos. Ap pus4iem naktī, pēc kārtīga dejošan`s maratōna, ar Mad` vienojāmies, ka vajadzētu tā kā doties pārgājienā atpakaļ uz kojām. Negribējās gan, bet kas jādara-jādara. Atpakaļceļš likās īsāks kā patiesībā bija. Un negulētā nakts arī paskrēja ātri. Bet nu jau nav vairs pat rīts, un man ir kretīniska sajūta, čau! Bet pēc pāris stundām tas viss būs pāri(vai arī piecreiz spēcīgāks), un būs vakars un viss atkal, iespējams, būs smaidīgs, jauks, labs un ārpus jebkādām realitātes problēmām. |
|
|
