Visskaistākais sākums nav ne uz starta līnijas autosacīkstēs, kaut arī šī līnija rūtaina un glīta, ne arī baltā līnija sprinteriem priekšā, bet gan bērnība. Kopīgs visiem trim ir tas, ka pēc starta līnijas šķērsošanas notiek strauja ieskriešanās un sacensība.

Sēdēju pavēlu vakarā parkā. Bija jau ļoti tumšs un laternu trūkums bija jūtams. Tieši priekšā bija bērnu laukums, kur atradās ģimene- jauns vīrietis, sieviete un to mazais bērns, kas vēl nestaigāja īpaši veikli, bet ļoti aizrautīgi smējās un tvēra gaisu no priekiem. Vecāki vislaik stāvēja līdzās, nenovēršot skatienu no tā. No malas skatoties, tā bija skaistākā bezrūpība un drošība, kādu var izjust visā dzīvē. Domāju vai bērns atceresies tieši tos mirkļus bērnu laukumā, vai atcerēsies to, kā vecāki to sargāja. Mazulis jau bija iesācis savu dzīves skrējienu ar neveiklajiem solīšiem, vēl zem vecāku azotes.

Dažkārt pati brīnos, kur rauju tādu agresivitāti. Vēl vakardien runāju par to, ka nav ko lieki uzprasīties uz kašķi un kautiņiem. Tas nav vajadzīgs. A pati... Nebiju ne dumīga, ne uzvilkta, bija pilnīgi parasta pirmdiena... Gāju mājās pēc pasēdēšanas ar draudzeni pa tradicionālo maršrutu- pa Tērbatas ielu. Kā jau ierasts klausos pleijeri un nepievēršu īpašu uzmanību uz apkārt notiekošo. Eju pāri ielai pāri zaļajai gaismai, bet tur nez kāpēc taksītis brauc atmuguriski (gandrīz jau uz ietves) ielas pretējā pusē. Tā nu sanāca, ka man aizškērsoja ceļu ar savu interesanto manevru... Ko dara Zemene? Vai viņa normāli apiet apkārt pa priekšējo pusi? Nē... Zemene no augšas paskatās vadītājam blakus sēdošajam pasažieram acīs un fokusē niknumā kādu mirkli, tad (tā kā taksis tajā mirklī stāvēja) gāju apkārt pa aizmuguri. Tad kad atrados pie bagāžnieka taksītis uzdod uz gāzi... protams redzot, ka es tur esmu. Un ta vietā, salektos un paietu malā, es uzdauzu uz taksīša bagāžnieka... sanāca visnotaļ foršs blīkšķis... un vēl nobļavos, lai viņš iet... Pati nezinu, kur rāvu niknumu, lai tā uzvestos. Nobiedēju pati sevi.

Lai cik dīvaini neliktos pelēks ir krāsa... tik pat spilgta kā sarkana vai dzeltena. Pelēkums ir spilgts tiem, kas to saprot un redz tā dažādās nokrāsas. No pelēkā raugoties var saprast arī visas pārējās krāsas, saprast to ugunību un dziļumu un tajā pašā laikā palikt neredzemam no citu krāsām raugoties.

Šobrīd esmu pelēka, bet vēl neesmu iemācījusies paciest sarkanās krāsas kliedzienu. Man tas liek palikt vēl pāris toņus pelēkākai. Galvā krāsu apnikums. Redzēt tikai baltu un melnu ir kaitīgi. Labāk skatīšos pelēki.

Acis līp ciet, kafija nelīdz... jā tas ir tikai normāls sestdienas rīts. Ārā spoži spīd saule, bet vairs nesilda vairs, gluži kā tik daudzie smaidošie cilvēki apkārt. Man labāk patīk lietus... viņš vismaz ir atklāts. Kastanis jau nomainījis zaļās lapas uz dzeltenām, nobirdinājis visus brūnos augļus... lūk tieši šī mana garstāvokļa indikātora man pietrūks visvairāk. Katru gadu pēc kastaņa spriežu vai pavasaris klāt, vai vasara beigusies. Dažkārt rodas sajūta, ka vienkāršas nedzīvas lietas man ir daudz tuvākas nekā cilvēki... Pie nedzīvajām lietām es atgriežos atkal un atkal, apbrīnoju, pētu... man patīk to nemainīgums vai arī noteiktais mainīguma cikls... ar tām viss ir skaidrs... balts pēkšņi nekļūs melns... ciets nebūs mīksts. Par cilvēkiem gan to nevaru teikt. Citi to sauc par attīstību, evolūciju... es to saucu par sevis zaudēšanu... ar vien lielāka spēle, lai panāktu mērķus, ar vien vairāk masku... ienīstu šīs izrādes. Ja cilvēku raksturs būtu konstants, varētu paredzēt katru tā darbību... Ienīstu indivīdu spītību- es darīsu citādāk, jo viņš/viņa grib, lai es daru tā... Ienīstu liekulību- acīs smaids un jautras sarunas, pagriez muguru un tu uzzināsi ko jaunu par sevi... Runā, ka naids nogalinot... es saku, ka vienaldzība nogalina. Paprovē uzvilkt masku... es tev tādu karnevālu parādīšu... Ja tev liekas, ka pret tevi izturos skarbi, negatīvi, tad zini, ka tevī ir īpašība, ko nepieņemu un nepieņemšu, es nediršu bez iemesla, ja tu ciet dēļ manas mēles, zini, ka pats esi vainīgs. Un tagad nekļūsti spītīgs...

Tika jautra nakts un rīts man sen nav bijis. Tātad... Zemene pārmācījusies un izpildījusi visus iespējamos parādus nomet zemē matemātikas grāmatu, jo secina, ka grāmatā ir ļoti nejēdzīgi paskaidrots un ka kādam nāksies dzīve parādīt visus soļus. Ap grāmatas kritiena momentu pulkstens varēja rādīt apmēram 4 no rīta. Zemene laimīga ietinas savā katras nakts kokonā, kas veidots no dūnu segas, saliec ceļus un iespiež seju spilvenā. Aptuveni 5 no rīta viņa pamostās no sāpēm. Bet tas jau nav nekas jauns un Zemene cenšās gulēt tālāk, lai problēmas risinātu pēc miega. Bet tās maitas- sāpes, nedomā pazust. nu tad pēc nelielām mocībām Zemene iedzēra divus panadolus... līdzēja? Nē! Nu tad pēc kādām 20 min, kad vēl joprojām neizdevās aizmigt noriju 3 tailenolus. No tāda pretsāpju tablešu kvantuma jau rokas sāka palikt bezjūtīgas un galvā dolbīja. Bet vai sāpes zobā pāriet? Nē! Pie sevis galvā nolādēju to sasodīto gudrības zobu, kas atkal lien ārā (nu vismaz tā es tobrīd domāju, jo pāris nedēļas atpakaļ tas gudrais zobs jau parādījās ārā no smaganām). Kad jau bija 7 un man vajadzēja posties uz skolu, agonijā aizslidoju līdz tēvam, kas apsolījās aizvest pie dežūrējošā zobārsta. Tieši 8 esam pie zobārsta... tur paskaidro, ka 8 nāk pacients un nevar mani pieņemt, bet ar smieklīgu žēlumu skatas uz manu pārmocīto seju. Piedāvā aiziet uz bērnu zobārstniecības poliklīniku, kur jau strādā dežūrējošais ārsts... ceļojums uz 3. stāvu un 33 kabinets. Sēžu uzgaidāmajā telpā un skatos vienā punktā. Tēvs nervozi stāv blakus. Izskatās, ka viņam lielāki uztraukumi nekā man, par spīti manām apsārtušajām un aizpampušajām acīm. Tēvs atstājis mašīnu neatļautā vieta tādēļ dodās viņu pārlikt kur citur. Palieku viena ar savu punktu. Atverās 33. kabineta durvis un sievietes balss : "Spriņģe?!". Es attopos un ar pīkstienu, kas saka : "Jā!", dodos iekšā. Tieku līdz sarkanbrūnam zobārsta krēslam un papriecājos, ka vismaz aparatūra šeit vairs nav tā pati vecā. Pastāstu dakterītei, ka naktī sāka asi sāpēt zobs. Viņa apskatā, ka jā... varētu tā būt, ka baigi sāpēja. Norāj mani par to, ka tik daudz precsāpju zāles sadzēros un iesaka labāk lietot ibumetīnu šādos gadījumos. Tad notiek špricēšana un entuziastisks stāsts par fluora maģiskajām iedarbībām. neviļus nācās pasmaidīt, jo tas atgādināja manu ar medicīnu apsēsto draudzeni. Tad nu sākās stundu ilgā operācija- ilga uzrbināšanās, secinājums, ka caurums izveidojies no sāniem un tādēļ nepamanāms, atkārtotas špricēšanas, lai padarītu zobu nejūtīgu, kanālu tīrīšanas un nervu vilkšana ārā. Dakterīte sajūsminājās par nervu uzrunājot to kā dzīvu būtni. Atkal jau nācās smaidīt. Tālākais bija entuzastisks stāsts par neļķu eļļu, ko viņa tajā mirklī lika uz mana zoba. Tad viss.... beidzot... lēna piecelšanās no krēsla, apmaksa kasē, čeka atdošana, paldies pateikšana un došanās prom. Mašīnā jau varēju pasmieties. Naktī gan vienīgais par ko spēju domāt bija- izraujiet tak lūdzu viņu.

Tad nu protams apzāļota un apdolbīta uz skolu iet uzreiz nevarēju... nolēmu pagaidīt līdz seja atgūst jūtīgumu un tad doties uz skolu... pamostos 5 vakarā no telefona zvana. Atkal jau kavējumi un parādi... Seja vēl joprojām pusjūtīga.

Heh... pirmais ieraksts jāsāk, diemžēl, uz negatīvas nots- esmu izvēlēta par melno avi klasē. Noslimoju nedēļu ar kaut kādu akūtu vīrusu un šodien ierados skolā puslīdz vesela. Pirmās 2 stundas bija ķīmijas... Agnese kā vienmēr bija jauka un mierīga- iedeva man matreālus ko apskatīt mājas un sarunājām, kad nāku uzrakstīt darbiņu, ko pārējie rakstīja kamēr slimoju. Nākoša stunda ekonomika... un tad arī sākās jautrība... mums (sb klasei) ir līdz nākošajam mēnesim jāsavāc paraksti no visu priekšmetu skolotājiem par to, ka mēs mācamies viņu priekšmetus un esam lielāko daļu darbu nokārtojuši. Starpbrīdī griezos pie skolotājas BB, lai iegūtu šo parakstu. Un da da da damm... viņa ieziņo, ka neparakstīs, jo man esot parāk daudz kavējumi... Sarkastiski pasmaidīju un teicu-labi... redzēsim! Šo pašu tēmu viņa pacēla stundas laikā... es iesaucos- Un ko darīt tiem, kas slimoja!? Viņa- Man ir vienalga! ... kaut ko vēl noburkšķēja un tad turpināja- Es par tevi visu uzzināju. Es- Nu nu? Vēlme slimot un slimošana! Šķiet, ka tajā mirklī mana uzacs pacēlas par 45 grādiem uz augšu... nez kā viņa var spriest par to vai es slimoju vai tēloju slimu? Apspriežoties ar manu audzinātāju, kas iegriezīs man, ja vien būs tāda iespēja? Ar to pašu audzinātāju, kas gribēja mani mest ārā no sb jau 10. klasē? Jā... subjektivitāte un aizspriedumi sit augstu vilni... Es saku- Jā, es "noteikti" gribēju saslimt ar vīrusa infekciju! Viņa- Man ir vienalga! Ja tev ir vienalga, tad kādēļ tu pacēli tēmu divas reizes un aizsvilies, kad sāku sevi aizstāvēt? Un vispāt... tagad ir aizliegts slimot? Ar attaisnojošiem iemesliem var izslēgt no priekšmetiem? Come on! Man ir nodoti visi lielie darbi... BB mani kārtīgi saniknoja... nekas... viņa vēl parakstīsies... Nākošais prieks un laime bija matemātikas... ū jā... Ja pasniedz priekšmetu ar attieksmi "man pofig", tad tieši to pašu dabū pretī no klases... bet par to citreiz... piegāju starbrīdi pie šīs skolotājas, kas starp citu ir arī mana audzinātāja, un pajautāju vai ir kādi kontroldarbi, kas man būtu jauzraksta... ui kā viņai šis jautājums sagādāja prieku... viņa pasmaidīja līdz ausīm un sāka bērt darbu sarakstu, kas jauzraksta. Rītdien rakstu veselus divus... daudz gan laika sagatavoties... Paldies skolotāj! Pēc tam krievu valoda... paldies Dievam vismaz viena patīkama stunda... jauki papļāpāju ar šo pasniedzēju par BB. Izrādās, ka man domas ar viņu pat ļoti sakrīt par BB. Pasmējāmies par to, ka 1. ģimnāzijā ir aizliegts slimot un ka šeit mācoties viņi atmet slimošanu. A ko pie velna, lai dara tie kam vāja veselība? Tā nav gadījumā diskriminācija? Ja es būtu invalīde vai astmātiķe vai tāpatās izturētos? Nākošā burvība... TOK... netaminos nevienu pašu vārdu, ko skolotāja stāstīja... varbūt tādēļ, ka blakus sēdēja Arvis? Jā gan... Zvans... Skolas parādes durvis... basa austiņas uz galvas... prom... pīpēju un priecājos, ka diena ir cauri... vienīgais, kas šausmina ir kvantums, ko vajadzētu pa šodienu izdarīt.