Elizabete's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, October 1st, 2014
| Time |
Event |
| 9:04a |
Šis būs mans žurnāls par ticību. | | 9:05a |
Visi zina, ka kristīgās popdziesmas 99% gadījumu ir bezgaumīgas. Taču tās reizēm lingvistiski programmē un palīdz sevi uzkačāt. Piemēram, "es nebaidīšos ļaunuma, jo mans Dievs ir ar mani, un ja Dievs ir ar mani, no kā man baidīties, no kā man baidītie? Tu mani neatlaid, ejot cauri mieram, vētrai, Tu mani neatlaid, ejot cauri priekam, bēdām, Tu mani neatlaid, Kungs, mani neatlaid nekad!" Un es burtiski redzu, lai gan Bargais saka, ka nedrīkst izteloties, bet es esmu jutekliskais katolis un iztēlojos, kā es eju pa dzīvi un Kungs mani neatlaiž nekad, kā bērns rotaļlaukumā iet pa šauru trubu, pie pieaugušā rokas turēdamies. Vai, ja gribam gaumīgāk, mīl mani Dievs, gar bezdibeņiem vadot. | | 9:13a |
Bet vispār šogad kļuva sliktāk. Kopš 10., 11. gada bija milzu uzrāviens, un tad nu kopš pagājušā rudens tik bieži grūtsirdība, skumjas un neticība un šaubas. Ir bail, ka mēs neaugšāmcelsimies miesā. Frīmens palīdz, un protestantu abstrakcijas arī palīdz, bet visu laiku jautājums, vai mācītājs pats tic augšāmcelšanās brīnumam vai arī tās ir tikai intelektuālas konstrukcijas? Tomēr, viņš man lika atdot salvetīti, kuru iebāzu kabatā, kad tā nokrita zemē, kontemplatīvā dievkalpojuma laikā dodot apkārt biķeri. Nez, vai tas ir tikai reglaments, vai arī viņš tic, ka tā notriepta ar Kristus asinīm? |
|