Pēc pabūšanas "Rockabilly" slikti nāk miegs...
Atnācu vakar mājās, paskatījos TV, ielīdu gultā. Ielas klusas, es pa savu vaļējo logu varu visu dzirdēt perfekti, kā sarunājas cilvēki uz ielas, it kā es viņiem būtu blakus, tikai viņi neko par to nezina.
Ar lielu troksni garām aizbrauc ceļu tīrāmā mašīna. Pēc kāda laika no mājas kāds iziet,iekāpj mašīna un ieslēdz mūziku. Jauka dziemsa. Paiet laiciņš... un mašāina pazūd naksnīgajās Rīgas ielās.
Pa ceļu iet bariņš jauniešu. Runā par autovadītāja tiesībām un kā kāds tās esot pazaudējis. Velosipēdisti. Divi. Atkal Toms, jau otro vakaru pēc kārtas. Varēja novēlēt vēl veiksmīgu vakaru.
Pārsteigums, satraukums, dumsas. Pa ceļu kāds iet, skaļi runā (krieviski) :"Kāpēc? Kāpēc tu piespied mani tā darīt?" Sākumā domāju - kāds runā pa mabilo, bet tas sadzirdēju sievietes šņukstus. Piecēlos lai paskatītos, kas ārā notiek. Skats mani pārsteidza. Es saprotu, bomži mēdz šad tad kauties, strīdēties par pudeli... Bet zemē gulēja sieviete, kleitā un kurpēs, cik veca grūti pateikt, toties onka pēc balss tāds pavecs, ap gadiem 40... Sit, ar kājām, par ko, to es nesaklausīju... Gribēju izsaukt policiju, bet neizsaucu, kamēr tie būtu atvilkušies, "pārītis" jau sen aiz kalniem. Kaut gan policijas iecirknis blakus, slinki uz nebēdu...
 Iegrimu dziļās pārdomās par to, kādi ir cilvēki. Visbiežāk vīrieši, varbūt tā nav, bet, cik es skatos apkārt, nezinu nevienu sievieti, kas sistu savu bērnu, toties vīriešus gan zinu...
Zinu skaidri, nekad nevienam neļaušu tā izturēties pret sevi.