"Mamma asi nē, pēka nau"*
*mamma nelasa, spēka nav

"Attā kaka/ čura*
*podiņa rituāls

Mūmņī- mumini. Lasam, bērniņam tīk.

Bēbītis guļ gultā un mazā balstiņā: pēka nau, cīsa*
Spēka nav, dod cīsiņu

Mīļš

Šodien, pārmaiņas pēc, pamodos priecīga, nevis raudot vai nobijusies. Sapņoju Nauri. Viņš saņēma manu roku un man kļuva tik silti un droši.

Šodien tikai guļu un lasu. Viss pārējaus,prasa pārāk lielu piepūli. Vāja sirds.

Vienmēr esmu zinājusi, ka manī mīt nepārvaramas tieksmes uz pašiznīcināšanos, bet tas kas notiek pašreiz ir kaut kas absolūti nekontolējams. Es nevaru sevi savākt, kontrolēt. Esmu nožēlojam nelaimes čupa. Tas viss jau sāk atsaukties uz veselību un pat tad es turpinu sevi mocīt.
Šķiet, ka nekad pati nespēšu savākties. Es sev riebjos līdz mielēm.

Paldies, liels paldies

Ja rīt vēl sāpēs (48h) tad saukšu ātros. Nevienas zāles nepalīdz.
Fuck you delūzij

Un viņi ir kopā, bļeğ. Resnvaidze un knābis.
Sāp

Tikai neraudi, Baiba. Neraudi

Cerams, viņai saldi sapņi manis nosquirtotajos palagos.

Bērniņš vakar pirmo reizi brauca ar vilcienu.

Žēl skropstu tušas un acu zīmuļa un vēl muminu grāmatu.

Es laikam esmu katastrofa, nagla pakaļā, jo redz, ja gribas dzīvi "sakātot", tad atliek tik vien kā atbrīvoties no (bungu rīboņa) no manis.
Šis laikam ir pats ļaunākais, ko man jebkad nācies dzirdēt, galvenais neneoticēt.

Izliksimies, ka viss ir labi. Turpināsim no tās vietas, kur viss sabruka. Nekas jau nav savādāk, nekas nav mainijies. Es vienmēr VIENMĒR esmu jutusies tā.
Es būšu stipra.

Man ļoti gribētos izdarīt VIŅAM gauži.
Nu tur, piemēram, salikt kastē visas dāvanas un aizsūtīt atpakaļ. Es gribu, lai VIŅAM arī kaut brīdi ir slikti. Es baidos, ka pati tādā veidā nepielieku beidzamo punktu, jo pašlaik liekas/ ceru, ka viss vēl nav galā.

Baltas tīkliņzeķubikses

Labāk ir būt ārkārtīgi laimīgam īsu laiku, pat ja to zaudē, nekā ja ar tevi vienkārši viss ir kārtībā visu mūžu!

Bērniņš čuč, jauno velosipēdu pie gultas atstutējis- mammai esot jāsargā. Mamma ēd māmmiņdienas končas. Viss labi.

Es klusi galvu nolikšu
uz tavām lēnām rokām
un it kā snaudā ieslīgšu
no visām dzīves mokām
/A. Čaks/

Un man riebjas, ka es ne sūda nespēju tikt galā pati ar savām emocijām. Viss iet tādās galējībās, ja slikti, tad apokalipse, ja labi, tad utopija. Man riebjas, es gribu būt adekvāta, nezaudēt iecietību un citas, normālai līdzās pastāvēšanai, vajadzīgās emocijas. Neviens nav vainīgs, ka es nemāku normāli dzīvot un tikt galā ar pašas izvēļu radītajām sekām.

Un tad es lasu un lasu un lasu, vienkārši kaudzēm apriju grāmats, dažkārt pat neiedziļinoties saturā. Tad nav jādomā, jārunā.

"i don’t know what living a balanced life feels like
when i am sad
i don’t cry i pour
when i am happy
i don’t smile i glow
when i am angry
i don’t yell i burn
the good thing about
feeling in extremes
is when i love
i give them wings
but perhaps
that isn't
such a good thing
cause they always
tend to leave and
you should see me
when my heart is broken
i don't grieve"

Helmis miegā skaļi smejas. Skaistākā skaņa pasaulē