Bērniņš uz soliņa ieraudzija uzzīmētu locekli un priecīgs sauca: mammā, eku auto!!!

Kāda tagad tā kārtība- meitenes pirmajos randiņos kniebjas vai nē?

I: beidz, neiespringsti par visu kas notiek tev apkārt!
D: es neiespringstu, es vienkārši neatslābstu, ja :D

D: Helmi, nāc
H: Elmsi* nāk
*Tā viņš sevi 3personā tagad uzrunā :)

Vai es varēšot Viņam ATRĀDĪT "diary of a submissive" saturu.

D: Tu esi mammai mīļuks?
H: jā, ir mammņī ņōgaks.

Kāda gan es biju muļķe. Man nudien galvā zāğu skaidas- ticēt, noticēt.

D: zaķi, tu saprati ko es tev teicu?
H: sapati
D: nu, ko es teicu?
H: neziņ...

Izcili...

"Mamma pīpa"*
*mamma pīpē

SAVE ME

Gribu uz teātriem.

Zini ko es šodien atradu?
Zeķes, ko uzadiju tev Ziemaasvētkos, salatēva apenes, ko gribēju pasniegt kopā ar zeķēm, noskaņai. Mazo muminu figūriņu kurai bija jāstāv blakus akvārijam un jāatgādina par mani. Apsveikumu ko zīmēju tev uz 15.decembri.
Zini ko es ar to visu izdariju? Izsviedu nahuj.

Kaut kāds neizskaidrojams ieradums- ik pa pusgadam atvētr vecos, zematslēgas ierakstus!
Who knows.

"Mamma asi nē, pēka nau"*
*mamma nelasa, spēka nav

"Attā kaka/ čura*
*podiņa rituāls

Mūmņī- mumini. Lasam, bērniņam tīk.

Bēbītis guļ gultā un mazā balstiņā: pēka nau, cīsa*
Spēka nav, dod cīsiņu

Mīļš

Šodien, pārmaiņas pēc, pamodos priecīga, nevis raudot vai nobijusies. Sapņoju Nauri. Viņš saņēma manu roku un man kļuva tik silti un droši.

Šodien tikai guļu un lasu. Viss pārējaus,prasa pārāk lielu piepūli. Vāja sirds.

Vienmēr esmu zinājusi, ka manī mīt nepārvaramas tieksmes uz pašiznīcināšanos, bet tas kas notiek pašreiz ir kaut kas absolūti nekontolējams. Es nevaru sevi savākt, kontrolēt. Esmu nožēlojam nelaimes čupa. Tas viss jau sāk atsaukties uz veselību un pat tad es turpinu sevi mocīt.
Šķiet, ka nekad pati nespēšu savākties. Es sev riebjos līdz mielēm.

Paldies, liels paldies

Ja rīt vēl sāpēs (48h) tad saukšu ātros. Nevienas zāles nepalīdz.
Fuck you delūzij

Un viņi ir kopā, bļeğ. Resnvaidze un knābis.
Sāp