Aizvakar pirkos Drogās un kasiere piedāvāja iegādāties pildspalvu. Es viņai tā retoriski uzjautāju, kurš gan mūsdienu digitālajā laikmetā vēl izmanto pildspalvas, bet šī man tā vēsi "klasika nemirst".

Bet atgriežoties pie sevis mocīšanas ar būšanu vienam - man ir kaut kā tā, ka daļu laika esmu viens un daļu nē (attiecības). Kad viss noriebjas, dzīvoju pie sevis. Bet pēc pāris dienām prasās pēc cilvēkiem. Kad primitīvās komunikācijas (un citas) vajadzības apmierinātas, tad vienā brīdī tie cilvēki sāk riebties un gribas pie tā viena, kurš, pat ja tevi īsti nesaprot, tomēr tu jūties drošībā. var uzlādēt tādu kā tuvības akumulatoru kādam laikam.