Man nav sajūtu, nekādu. Dažbrīd gan šķiet, ka drīzāk pat kaut kāda nepatika. Un bail, man bail, ka karma is a bitch un man šis viss nāks atpakaļ ar uzviju. Viņš tik ļoti pūlas, ir tik jauks, ka patiesībā man būtu jākūst aiz prieka, bet nē. Tukšums un sulojošas rētas.
Viņš ir kā tie lētie, draņķīgie plāksteri- vienubrīd aptur asiņošanu, bet pēc brīža jau atlīp un kaut kur pazūd.