pusmiega, pusnomoda sapņi un sajūtas. dažbrīd vairs nespēju izšķirt kas īsts un kas ne. man viņa pietrūkst. ir pagājušas aptuveni 10 dienas, pēc pieredzēm vēl 10 būs grūti un pēcāk sākšu nomierināties. kad būšu atradusi savus mierus viņš atkal uzradīsies un visu izbojās un es līksmošu, līdz brīdim, kad atkal būs sāpīgi.
es darbojos līdzīgi kāmim. uz riņķi vien. dažreiz smieklīgi, dažreiz gribas izmesties priekšā vilcienam. pašai par sevi kauns.

Tfe pain doesn't go away, you just make a room for it.

ir tā, ka šobrīd pati sev riebjos līdz mielēm.
esmu apjukusi pati savās domās.
es par viņu domāju lielākoties tikai seksuālā kontekstā, tad kamdēļ man sāp, kamdēļ man šķiet, ka es gribu arī viņa sirdi, ne tikai miesu? vai es pati sev būtu iestāstijusi, ka ir tā?
es saprotu, ka viņš pret mani kā pret call girl un es atļauju viņam tā- kad gribās pasvilp un es atnākšu. vai viņš ņirgājas par mani? patiesi? kamdēļ viņš 'svilpj' tik reti? es esmu tik slikta, vai mūsu ir tik daudz?
kapēc es sevi moku, kas man kaiš.