Rudens. Pats pirmais Tavas pasaules sasalums, ar vēju pašā tās dvēselē. Vienīgais, ko aukstums vēl nav nogalinājis, ir pēdējā roze krūmā. Vienīgā roze, kuras slaido, tik smalki veidoto kātu nekad nav klājuši ērkšķi. Pārāk īpaša. Un Tu to nevari izturēt. Tu to nespēj. Tādēļ plēs tās lapas. Pa vienai Tu rauj tās laukā, liekot trauslajai sirdij, kuru nekad neesi domājis viņai esam, asiņot un šīm asinīm sajaukties ar Tavas sasalušās dvēseles asarām. Vai pienācis atkusnis ?? Nē. Nu tam vairs nepienākt.
Bet šī sāļā, tumši sarkanā sāpju un vilšanās masa lēni, lāsi pēc lāses, sasniedz zemi, kura to iesūc sevī pie vismazākā skāriena, kurš sajūtams tikpat maigi kā pirkstu gali, kas slīd pār Tavu maigo ādu. Tie paši, kuru dēļ iestājās rudens. Un Tu nesaproti, kādēļ.
Atbilde- jo man bija aukstas rokas.
Bet šī sāļā, tumši sarkanā sāpju un vilšanās masa lēni, lāsi pēc lāses, sasniedz zemi, kura to iesūc sevī pie vismazākā skāriena, kurš sajūtams tikpat maigi kā pirkstu gali, kas slīd pār Tavu maigo ādu. Tie paši, kuru dēļ iestājās rudens. Un Tu nesaproti, kādēļ.
Atbilde- jo man bija aukstas rokas.
Diagnoze: |
 sad |
Ausiis: |
Quorthon-Boy |