Pareiza kritikas uztvere un pietiekama paškritika (bet ne pārspīlēta) - tās ir, manuprāt, labas īpašības, kuras ļauj attīstīties, nevis palikt uz vietas kā tie, kas "ķipa kaut ko ir sasnieguši" un pie tās "krutuma sajūtas" arī apstājas.

pareiza mhm, atslēgsvārds :)

Vaine?

Es šodien zvanīju mammai ar tekstu:''Es gribēju tev pateikt, ka no vienas puses skumji, ka mamma man var pateikt:''Nu, kas tad tu esi, nekas jau tu neesi!'', bet es tev tieši par to gribēju pateikt PALDIES!" :)

Tas riktīgi liek domāt un darīt!

man gan ir diezgan otrādi, tas liek gribēt iet stūrī nomirt. Zinu, ka varu būt jebkas, bet tāpat nebūšu nekas nekad, vienmēr viss, ko es daru būs nepareizi un nelabi, gan profesionālajā, gan finansiālajā jomā, un man vienmēr atgādinās, ka tikai viņu dēļ man ir tas mazumiņš kas ir un cik man vispār dzīvē ir paveicies, ka man tādam sūdam ir ko ēst utt. man bail, ka tik es saviem bērniem nelikšu justies tāpat, bail no tā apburtā loka.

Man no sākuma ir dusmas par tādiem izgājieniem. bet pēc tam diezgan labi nomierinos, apdomājos un saprotu, ka ir tak viņiem taisnība. Ir. Un tad nu es rīkojos un atmetu savu strausa cienīgo dzīvi, kas man liek domāt:''man taču ir labi, man taču ir viss... man taču neko vairāk nevajag...'' bet man tak vajag. Nu vajag... Un tad nu viss notiek!

Mani tas tomēr kaut kā vairāk iedvesmo. Protams, nedaudz kauns jau ka pašai trūkst tās apņēmības un ka esmu lepna kā gailis - kāmēr neiesper, tikmēr nelidoju...

nu tad jau viss ir pareizi, ja tas iedvesmo. man ir bik savādāk, man nekad neliekas, ka man kkas ir, man vienmēr kko vajag, bet kkā skrienu pret sienu. iedvesmo mani daudzi cilvēki, kas nav ģimene, bet kurus par tādiem uzskatu. un redzi, ir atšķirība starp iesper vai uzkāpj virsū un lēkā, kamēr esi iemīts zemē, grūti katru reizi rakties ārā, bet nu tas tā, beidzam šo tēmu.