16. Aprīlis 2010

• 16.4.10 14:35
• 
  
  Šodien ir tāda diena, kad prasās pēc brīvības un pozitīvām emocijām, un ļoti lielās devās, varbūt ar kādu kopā, bet nesarunājoties necik daudz... Man šķiet, ka ir tik tālu, ka jau pamostos īgna, jo šodien (kā tas ir bieži pēdējā laikā) ieejot virtuvē uz galda bija atstātas krūzes, ledusskapī neko prātīgu neatradu un nerunajot par to, ka neviens nebija iedomājies man atstāt rīta cigareti, jo vakar to tā kā palūdzu... un šis vēl ir tāds salīdzinoši ok rīts, jo pēc 2 dienu ciemiņiem dzīvoklī es gan sāku just sevī pašnācnieciskas tieksmes. Man laikam ir sakrājies, jo nevienu dienu vairs neaizvadu kaut vienreiz neaizejot izlādēt savu dusmu uz sevi pret flīzēm. Bet nu tas jau ir progress, jo agrāk visa emocija tikai krajās iekšā un tas arī nav diez ko... Cilvēkiem ir dažādas prioritātes un galu galā tā jau nav viņu problēma, ka man riebjās piecūkota māja. Enīvejz es domāju, ka man smadzenes sagājušas grīstē no tās mājās sēdēšanas un ir pienācis laiks, kad ir jāsaprot, ka skābeklis smadzenēm nāks par labu...dikti gribās viskautkur iet, viskautko darīt un viskautkur būt un justies labi...vajag emocijas, tādas, kas iepriecina un saviļņo līdz asarām, liek sist plaukstiņas un smieties līdz pagurumam... gribās atgūt to pieneņpūku viegluma sajūtu...
  
  Tags: sajūtas
• 2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu