- 20.4.10 00:42
- Šodien sēžot Vērmanītī uz soliņa, dzerot mežonīgi saldu karameļu lati un grimstot ļoti intelektuālās meiteņu sarunās par krāniņiem, es nodomāju, kapēc gan, lai es šitā nesasmietos biežāk... Man ir aizdoma, ka ja es vairāk saņemtos atlikt darbus, nedomāt par to kādā situācijā esmu, un dzīvot, man iespējams negribētos tik ļoti iedziļināties tēmās, kurās patiesībā nav vērts neko īsti rakt. Īsak sakot ir skaidrs, ka ir jādzīvo, tagad tikai vajag uzņemt apgriezienus un būt foršai, lai visi mani pazudušie draugi šad tad tomēr gribētu un izbaudītu manu kompāniju, citādi pēdējā laikā telefons sācis aizdomīgi klusēt un vakaros, kad tā vien gribās, lai kāds kautkur izvelk, atliek tikai nopūsties - heh, nu jā, man jau vairs nav draugu :D