vakars virs torņakalna jeb tad un tagad
Jul. 8th, 2009 | 07:39 pm
šodien laiks velkas vairāk nekā parasti. vakar vakarā savā pseidoskandināviskajā virtuvē apsēdos pie atsūcēja virs plīts, atvēru logu un pīpēju. parasti es tā nedaru. parasti es mājās nepīpēju. tad man uznāca raudiens, tad man palika sevis žēl un, protams, pēc tam man sanāca smiekli par sevi.
tad es atcerējos to pirmo vakaru, kad didzis aizgāja. baigi dīvainā sajūta, ka četrus gadus kāds rosijās un dalīja gaisu ar mani un tad no šodienas uz rītdienu es paliku viena. tad es arī attaisīju logu, klausījos radio un pīpēju. no vienas puses bija tā neizmērojamā brīvības sajūta, no otras puses bija tā nepiederības sajūta. sajuku prātā.
un es gribētu aizmirst visas tās sliktās domas, kuras es izdomāju, visus tos sliktos vārdus, ko es pateicu. diez vai kosmoss to augstu novērtēja un varu derēt, ka mani sodīja par to visu.
tad es atcerējos to pirmo vakaru, kad didzis aizgāja. baigi dīvainā sajūta, ka četrus gadus kāds rosijās un dalīja gaisu ar mani un tad no šodienas uz rītdienu es paliku viena. tad es arī attaisīju logu, klausījos radio un pīpēju. no vienas puses bija tā neizmērojamā brīvības sajūta, no otras puses bija tā nepiederības sajūta. sajuku prātā.
un es gribētu aizmirst visas tās sliktās domas, kuras es izdomāju, visus tos sliktos vārdus, ko es pateicu. diez vai kosmoss to augstu novērtēja un varu derēt, ka mani sodīja par to visu.