Cilveeki vienkaarshi meegjina taadeejaadi izbeegt no cieshanaam. Bet dziive uz zemes ir cieshanas vai nu ar jeegu vai bezjeedziigas, vai pat destruktiivas.

Feminisms vienkaarshi ir taads pats transhumaanisms, where people just want to transcend their nature because nature of course is suffering. But as i said before, suffering is inevitable, all you can choose is ways in which you suffer. And suffering in natural ways beats suffering in unnatural ways.

Contraception is sexist, abortions are sexist - killing a part of your own body that society does not want or support - that is opposite of empowerment. Restraining and denying your female body to be more like a man, to fit in with men and manly habits and ambitions. How pathetic, how sad!

Governments communicating with gifs - world used to be serious.

Es nezinu vai shis ir vecums vai kaada zaraza, bet reaali meenesii varbuut ir kaads paaris dienas, kad juutos normaali un kaa cilveeks kas var dariit lietas. Paarsvaraa es vai nu ciinos ar kaut kaadiem mistiskiem simptomiem, where your life and future flashes by etc., vai hormoniem, vai sazin kaadu sunjpurnju voblu. Vai tas ir vecums? Vai taas ir bailes? Vai tas ir beidzot Dieva sods par maniem dziivee sakraatajiem greekiem?

Shajos briizhos nav patiesaakas patiesiibas, ka dziivot veselaa kjermenii ar veselu garu, un peec Dieva likumiem - ir Paradiize zemes virsuu, un cilveeki to nezina, un labpraatiigi sevi degradee.

Kjermenis apzinjai ir kaut kas totaali skaudrs un baiss.

Vieniigaa lieta par ko es esmu nepieklajiigi prieciiga sevis sakaraa, ir ka mana skaistuma rutiina ir tik vobliiga un briiva, ka es juutos kaa pavasara taureniitis.

Taatad seju es mazgaaju ar Dove ziepeem vai jebkaadu beenru shampuunu vai vannas liidzekli kas pagadaas, tad apsmeereeju manstyle ar random e45 vai buutiibaa jebkuru body lotion that's within grasp. Matus i just wash n go ar jebkuru random herbal essences vai aussie vai pantene shampuunu ko R izveelas. And that's it my folks. Labi, tad man ir triis Laveras shtruntinji skropstaam, uzaciim un luupaam, un foundation ja eju tikties ar actual cilveekiem. Smarzhas man jau gadiem ir random vaniljas essential elljas that are probably meant for a diffuser?

Tad kad beerni izaugs lieli un es buushu veca, sakaltusi tantiite, varbuut tad ja man nebuus kur naudu likt es beidzot investeeshu tirkiiza auskaros, vaigu pomaadees un pirmo reizi muuzhaa aizieshu uz manikiiru.

Aa, nagus es peedeejo reizi nolakoju 2023. gada Martaa.

Es nesen nopirku mazu, leetu raachinju, uzstaadiiju vinju virtuvee un vienkaarshi klausos Radio Caroline, and that is all my life is right now.

Veel arii es biezhi domaaju par to, kaa cilveeki tik fenomenaali izshkjeerdee laiku apsaukaajoties un kaujoties, kameer vinji vareetu klausiities Radio Caroline un taisiit siermaizes ar kafiju. Like why would you want to make nuclear bombs instead.

Jo vairaak mees progreseejam plastmasas koku naakotnee, jo vairaak es atceros detaljas no beerniibas, kas mani skaidri paarliecina, ka beerniiba vai vismaz tas laiks, kad uzaugu vai vieta, bija shkjiista esiibas paradiize. Tagad vienkaarshi ir prison planet.

Mana vieniigaa veeleeshanaas dziivee ir, ka mani beerni no shiis esiibas var izveidot, tajaa saskatiit kaut ko visa veertu/skaistu/sveetu.

pa skursteni iekritusi pelnos
es esmu sudraba poga
pēc kuras cauri spocīgās miglas koridoriem
nāk tie kuri staigā miegā
es esmu galaktika
bēniņos atrastā lāčuka vēderā
uz acurauga gultiņas
sniegpārslu naktī
es esmu
pilnmēness un miegapele
uz tavu snaudu kārtis spēlē
es esmu ķermeni atstājusi bārbija
kas skatās uz sevi no augšas
kad bērni spēlējas dakteros
un slēgā multfilmu kanālus
es esmu zem LSD Dievu redzējušas medmāsas acis
kad viņa skatās zīdaiņa inkubatorā
un ausīs plaukst tumsa kā
jūraszvaigzne un astoņkājis melni
plankumi ar dimanta aurām
mirklis
kad vistrauslākās bailes
pauzes lēnumā
snaikstās ap iemodināto gaismu
un atbrīvotais pats tomēr vēl iesmilkstas pēc plēnošās robežas
starp balastu un aizpūšamību
ir mans dārgums

un kad mūsu tuvināšanās sāk iemiesoties
es apstājos

tu virmo

tā nots
ko tuksneša dziesma
stiepj pāri kāpām
pēdējiem mākoņiem sarkaniem skrienot
es esmu ilgošanās pavediens
un es esmu plaukstas kas no muguras aizklāj tev acis
un tu nemūžam neuzminēsi kurš