dialogi trešdienai
Nov. 6., 2007 | 02:18 am
ES PATS. tā mums jau ir kādu laiku man ar tēvu mēs sarunājamies nesarunājoties
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. skaļi gan jums tas notiek
ES PATS. visu laiku jau tā nav kādreiz bija citādāk es nezinu kā tas sākās noteikti ka ne viena dienā tad tas būtu tik viegli atceries to mirkli un atkārto to jo vienmēr jau it kā divas izvēles izvēlēties to neattālināšanos
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. un ko tu dari?
ES PATS. rakstu vēstules
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. uz blakus istabu
ES PATS. Nē uz Briseli, uz Jordāniju, uz Ukrainu, uz tām vietām, kur viņam jādodas. un tās īsziņas, vēstules, sarunas viss viss ir tik mokošs dažreiz paliek briesmīgi, kad sāku to pielīdzināt vizītei pie zobārsta - obligātai un tādai no kuras bēgt bet cik tālu ar sāpošiem zobiem
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. brisele vai parīze tā tik un tā ir blakus istaba, tā tik un tā ir klauvēšana pie sienas
ES PATS. vai pie durvīm
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. nē, līdz durvīm ir jānokļūst
ES PATS. mēs kādreiz bieži kopā uz laukiem braucām, jābrauc bija gandrīz divsimt kilometru turp, divsimt atpakaļ un tā pa nedēļas nogalēm piektdienas vakarā vai sestdien no rīta turp kurini krāsnis skaldi malku dzen mežā stigas gatavo vakariņas vienmēr brīnijos cik maz mēs salīdzinoši ar mammu paņemam pārtikas pašu nepieciešamāko bet tik un tā pārtiekam vienus rudeņus visu veļu laiku sēdējām bez televizora, sprakšķēja malka un spēlējām šahu ilgi ilgi, neviens nesteidzināja jau tad mēs mēdzām klusēt mēs pārāka daudz nekad nerunājām bet pēc laika klusums kļuva citāds
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. galvenais jau lai tie zobi tomēr sāp
ES PATS. un tad es izlikos guļam, tētis brauca, klausījāmies tāpat to pašu programmu par roka leģendām, bet reizē ar labo grupu izbeigšanos un visādu spooky tooth parādīšanos Godmaņa lekcijas kļuva garlaicīgas un iemidzinošas ne tā kā par Led Zeppelin vai the doors, bet tik un tā tas nevarēja būt par iemeslu trīs stundas klausīties Latvijas radio 2, laikam tomēr tie mani jociņi par labo cilvēku koncertu un sirdkrenķu aģentūru nebija vietā
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. to kā mēs gribam lai viņi ievēro, ka mēs esam jauni, viņi grib lai ievēro, ka ir pieredzējuši
ES PATS. et sejā es navaru skatīties, es redzu kaut kādas skumjas. un pirms tam es tās tur neredzēju. un varbūt es prasu neiespējamo rakstot: Es rakstu nezinot, ko rakstīt. Jo es gribētu rakstīt ne kā vecākiem, bet cilvēkiem, kuriem var stāstīt to kā ir nevis kā tam vajadzētu būt. Ja viss ir sadalīts kategorijas - labs/slikts, dara/nedara, tad tās kategorijas katrs veido pats un par to vairs nav ko runāt. Citādāk ir sajūta, ka runā ar tiesnešiem. Un būt bez priekštatiem ir grūti, atklāties un nenosodīt, bet tikai tad sarunām ir jēga. Sumjas, vientulība, nemīlestība, vientulība - tās ir propercionālas tavam pašmīlas daudzumam. Un vienīgā iespēja ir atzīt, ka esi līdzvērtīgs savā būtībā, kad nostājies blakus kā draugs. Un šobrīd es neizliekos ne paškritiku zaudējis, bet ļoti ļoti atklāts un ievainojams. Tā ir atbilde uz kas notiek. Un es meklēšu citu cilvēku stāstus, runāšu ar viņiem, būšu ar viņiem un pazūdu, kad sākas tikai dzeršana un izlikšanās. Un lūdzu neraksti pretī kā vecāks.
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. Kad viņš atlido?
ES PATS. šodien
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. pārrodies vakarā mājās un pieklauvē pie durvīm
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. skaļi gan jums tas notiek
ES PATS. visu laiku jau tā nav kādreiz bija citādāk es nezinu kā tas sākās noteikti ka ne viena dienā tad tas būtu tik viegli atceries to mirkli un atkārto to jo vienmēr jau it kā divas izvēles izvēlēties to neattālināšanos
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. un ko tu dari?
ES PATS. rakstu vēstules
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. uz blakus istabu
ES PATS. Nē uz Briseli, uz Jordāniju, uz Ukrainu, uz tām vietām, kur viņam jādodas. un tās īsziņas, vēstules, sarunas viss viss ir tik mokošs dažreiz paliek briesmīgi, kad sāku to pielīdzināt vizītei pie zobārsta - obligātai un tādai no kuras bēgt bet cik tālu ar sāpošiem zobiem
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. brisele vai parīze tā tik un tā ir blakus istaba, tā tik un tā ir klauvēšana pie sienas
ES PATS. vai pie durvīm
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. nē, līdz durvīm ir jānokļūst
ES PATS. mēs kādreiz bieži kopā uz laukiem braucām, jābrauc bija gandrīz divsimt kilometru turp, divsimt atpakaļ un tā pa nedēļas nogalēm piektdienas vakarā vai sestdien no rīta turp kurini krāsnis skaldi malku dzen mežā stigas gatavo vakariņas vienmēr brīnijos cik maz mēs salīdzinoši ar mammu paņemam pārtikas pašu nepieciešamāko bet tik un tā pārtiekam vienus rudeņus visu veļu laiku sēdējām bez televizora, sprakšķēja malka un spēlējām šahu ilgi ilgi, neviens nesteidzināja jau tad mēs mēdzām klusēt mēs pārāka daudz nekad nerunājām bet pēc laika klusums kļuva citāds
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. galvenais jau lai tie zobi tomēr sāp
ES PATS. un tad es izlikos guļam, tētis brauca, klausījāmies tāpat to pašu programmu par roka leģendām, bet reizē ar labo grupu izbeigšanos un visādu spooky tooth parādīšanos Godmaņa lekcijas kļuva garlaicīgas un iemidzinošas ne tā kā par Led Zeppelin vai the doors, bet tik un tā tas nevarēja būt par iemeslu trīs stundas klausīties Latvijas radio 2, laikam tomēr tie mani jociņi par labo cilvēku koncertu un sirdkrenķu aģentūru nebija vietā
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. to kā mēs gribam lai viņi ievēro, ka mēs esam jauni, viņi grib lai ievēro, ka ir pieredzējuši
ES PATS. et sejā es navaru skatīties, es redzu kaut kādas skumjas. un pirms tam es tās tur neredzēju. un varbūt es prasu neiespējamo rakstot: Es rakstu nezinot, ko rakstīt. Jo es gribētu rakstīt ne kā vecākiem, bet cilvēkiem, kuriem var stāstīt to kā ir nevis kā tam vajadzētu būt. Ja viss ir sadalīts kategorijas - labs/slikts, dara/nedara, tad tās kategorijas katrs veido pats un par to vairs nav ko runāt. Citādāk ir sajūta, ka runā ar tiesnešiem. Un būt bez priekštatiem ir grūti, atklāties un nenosodīt, bet tikai tad sarunām ir jēga. Sumjas, vientulība, nemīlestība, vientulība - tās ir propercionālas tavam pašmīlas daudzumam. Un vienīgā iespēja ir atzīt, ka esi līdzvērtīgs savā būtībā, kad nostājies blakus kā draugs. Un šobrīd es neizliekos ne paškritiku zaudējis, bet ļoti ļoti atklāts un ievainojams. Tā ir atbilde uz kas notiek. Un es meklēšu citu cilvēku stāstus, runāšu ar viņiem, būšu ar viņiem un pazūdu, kad sākas tikai dzeršana un izlikšanās. Un lūdzu neraksti pretī kā vecāks.
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. Kad viņš atlido?
ES PATS. šodien
MANS UZTICĪGAIS BIEDRS. pārrodies vakarā mājās un pieklauvē pie durvīm
Link | ir doma | Add to Memories
nāvīte
Nov. 6., 2007 | 11:57 pm
Esat paskaitījuši cik nāves esat redzējuši uz skatuves, teātrī? Cik reizes ik vakaru mirst kāds varonis? Ja jāskaita būtu šīs nāves, tad teātri varētu tikt pielīdzināti kautuvēm, apsēstām mājām, lai gan pa daļai teātris tāds arī ir. Bet šodien šajās telpās ienāca īstā Nāvīte. Kā vienmēr neprasot piekrišanas. Un tas nenotika kādās tālās, publikai nepieejamās, putekļainās telpās, bet pārpildītajā foajē pirms izrādes. Vispārējs apmulsums, trauksme. Daudzi nemaz nemana, kas notiek, steidz nolikt jakas. Neviens neprot palīdzēt. Zāļu mirstošajam nav, mediķi uz izrādi nav ieradušies, izsauc ātro palīdzību. Ko domā viņš? Vai vēl domā. Viņš bija no sociālā aprūpes nama vai kaut kā tamlīdzīga. Šodien viņi bija ieradušies lielā skaitā. Invalīdi, sociāli aprūpējamie un aprūpētāji. Viņš ienācā un nokrita. It kā infarkts. Un tie, kas viņu pazina, tie, kas varbūt viņu pazina, arī sociālās dienas mājas apmeklētāji, viņi aizgāja skatīties teātri. Cits Šerloks Holmss lielajā zālē un Naži Vistās mazajā zālē. Bet viņš ar celofāna maisu pārklāts jau guļ pie durvīm. Ātrie atbraukuši pēc divdesmit minūtēm un aizbraukuši. Gaidiet policiju un pārstāvjus no morga. Es sēžu garderobē un skatos uz ķermeni, pārvilktu ar celofānu. Starpbrīdis Šerlokam Holmsam. No Nažiem Vistās cilvēki jau prom. Kafejnīcā pieplūdums, šampanietis, sarunas - iepriekšējais Holmss bija labāks. Jā, tā gan. Biļetes tad maksāja rublis piecdesmit. Melnajā tirgū 25 rubļi, pirms izrādes 50 rubļi. Varbūt viņš arī gribēja uzzināt kāds ir tas cits Šerloks Holmss. Pienāk mana krustmāte, kaut ko stāsta, es saku - cilvēks nomira, tur viņš guļ. Viņa iepleš acis un aiziet uz zāli. Starpbrīdis ir cauri. Atbrauc policija, ar katafalku vīri no morga. Uzvelk cimdus un uzliek viņu uz nestuvēm. Es redzu no attāluma seju. Mati tikai nedaudz sirmi. Viņi aizbrauc. Atnāk apkopēja un uzlsauka asinis, kuras iztecējušas viņam nokrītot. Beidzas Šerloks Holmss, bet tie, kuri zina, iet ar līkumu tikko uzmazgātajai vietai.