(no subject)
Oct. 16th, 2021 | 12:59 pm
sometimes the side chick isn’t even a chick, it’s crystal castles self titled album (2008), a timeless classic
Link | Leave a comment | Add to Memories
here comes that feeling again
Oct. 6th, 2021 | 08:14 pm
Vakar pirmo reizi pēc 5 gadu pauzes parādījās suicidālas domas, tās nebija īsti saistītas ar manu attiecību stāvokli, ne arī ar kaut kādu vispārēju neapmierinātību ar situāciju pasaulē. Es vienkārši sajutos it kā nekas, ko es daru nav nozīmīgs, jā, tā ir klišeja, bet sajūta ir nozīmīgāka par to, kā to apraksta, whatever.
Karoč, es domāju par to, ko esmu paveicis, ko tuvākajā laikā varu izdarīt, un, kā izskatīsies mana turpmākā dzīve uz šīs planētas, tas bija kaut kāds satricinošs, psihotisks mirklis, kurā izplūdu asarās, jo sajutos neapmierinošs.
Es varu, protams, ikdienā izlikties, ka viss dzīvē ir labi, jo man ar naudu iet labi, bet nauda nekad īsti man neko nav nozīmējusi, es vienkārši sekoju populārajai kultūrai un kratu galvu pie kaut kādas nēģeru mūzikas:
I put hunnids in my pockets (Yeah), that mean all my pockets fat (Fat)
I put pointers in the watch (Why?), that mean all my pockets fat (Guap)
I put mud in my Wock', I put mud on that beat (Yeah)
Arī esmu pamanījis, ka ar katrām attiecībām, kas man ir, es sievietes mazāk novērtēju. Vakar, skatoties caur tinder un čatojot ar pāris čiksām, es tiešām neko nejutu, nebija nekādas kaisles, nebija domas “es viņu varētu mīlēt”, šis izklausīsies nedaudz ļauni, bet es viņas redzēju kā īstermiņa cauruma piepildītājus, kā vienkārši gaļas gabalus, kuri man palīdzētu saņemt nedaudz laimes hormonus. Un es sevi nedaudz par šo ienīstu, jo es vēlos mīlēt, bet nezinu, kā un vai tas man ir paredzēts. Varbūt es vienkārši meklēju kaut ko, kā šeit nav.
But there's no connection,
Just his own reflection
Isn't this the way you wanted me?
(What do you mean?)
In love with you
(What do I feel?)
Do anything
(What do you mean?)
For you
Vēl, protams, ir tas jautājums par laiku un, ko es atstāšu uz šīs zemes, es esmu izniekojis tik daudz laika, neko īsti neesmu sasniedzis, visu laiku tā ‘falling behind’ sajūta, es vēlētos kaut ko darīt mākslā, bet nezinu ko. Vizuālajā mākslā nevaru tikt iekšā, jo nerubiju zīmēt un nav teorētisko zināšanu, literatūrā nespēju vairs uzrakstīt neko, kas pašu apmierinātu, citas mākslas jomas man šķiet pilnīgi svešas. Varbūt jāiet atpakaļ uz universitāti mācīties kaut kādu ekonomiku, tad 30 gadus nostrādāt excel tabulās.
Varbūt šī sajūta nāk no tā, ka nesen esmu sācis mazāk dzert, neesmu kurījis ganžu kādu laiku un citos veidos necenšos slēpties no savām domām un emocijām.
Vēl es plānoju drīz sākt pievērsties okultismam, vienmēr ir bijusi kaut kāda interese par to, kas eksistē ārpus 3D pasaules, vienmēr ir bijusi kaut kāda faustiska tieksme… nu, vai pohuj, kā gribi to saukt…
Labi, esmu uzrakstījis visu, kas pašlaik uz sirds.
Karoč, es domāju par to, ko esmu paveicis, ko tuvākajā laikā varu izdarīt, un, kā izskatīsies mana turpmākā dzīve uz šīs planētas, tas bija kaut kāds satricinošs, psihotisks mirklis, kurā izplūdu asarās, jo sajutos neapmierinošs.
Es varu, protams, ikdienā izlikties, ka viss dzīvē ir labi, jo man ar naudu iet labi, bet nauda nekad īsti man neko nav nozīmējusi, es vienkārši sekoju populārajai kultūrai un kratu galvu pie kaut kādas nēģeru mūzikas:
I put hunnids in my pockets (Yeah), that mean all my pockets fat (Fat)
I put pointers in the watch (Why?), that mean all my pockets fat (Guap)
I put mud in my Wock', I put mud on that beat (Yeah)
Arī esmu pamanījis, ka ar katrām attiecībām, kas man ir, es sievietes mazāk novērtēju. Vakar, skatoties caur tinder un čatojot ar pāris čiksām, es tiešām neko nejutu, nebija nekādas kaisles, nebija domas “es viņu varētu mīlēt”, šis izklausīsies nedaudz ļauni, bet es viņas redzēju kā īstermiņa cauruma piepildītājus, kā vienkārši gaļas gabalus, kuri man palīdzētu saņemt nedaudz laimes hormonus. Un es sevi nedaudz par šo ienīstu, jo es vēlos mīlēt, bet nezinu, kā un vai tas man ir paredzēts. Varbūt es vienkārši meklēju kaut ko, kā šeit nav.
But there's no connection,
Just his own reflection
Isn't this the way you wanted me?
(What do you mean?)
In love with you
(What do I feel?)
Do anything
(What do you mean?)
For you
Vēl, protams, ir tas jautājums par laiku un, ko es atstāšu uz šīs zemes, es esmu izniekojis tik daudz laika, neko īsti neesmu sasniedzis, visu laiku tā ‘falling behind’ sajūta, es vēlētos kaut ko darīt mākslā, bet nezinu ko. Vizuālajā mākslā nevaru tikt iekšā, jo nerubiju zīmēt un nav teorētisko zināšanu, literatūrā nespēju vairs uzrakstīt neko, kas pašu apmierinātu, citas mākslas jomas man šķiet pilnīgi svešas. Varbūt jāiet atpakaļ uz universitāti mācīties kaut kādu ekonomiku, tad 30 gadus nostrādāt excel tabulās.
Varbūt šī sajūta nāk no tā, ka nesen esmu sācis mazāk dzert, neesmu kurījis ganžu kādu laiku un citos veidos necenšos slēpties no savām domām un emocijām.
Vēl es plānoju drīz sākt pievērsties okultismam, vienmēr ir bijusi kaut kāda interese par to, kas eksistē ārpus 3D pasaules, vienmēr ir bijusi kaut kāda faustiska tieksme… nu, vai pohuj, kā gribi to saukt…
Labi, esmu uzrakstījis visu, kas pašlaik uz sirds.
Link | Leave a comment | Add to Memories
ciba
Sep. 30th, 2021 | 10:14 pm
pēdējā laikā novēroju, ka twitteris aizņem pārāk daudz laika. Visu laiku skatos, ko mani (mīļie) sekotāji raksta, dalos ar savām domām par dažādām tēmām- sākot ar to, cik ļoti man patīk kurīt gandžu, līdz Brektes publiskās nomelnošanas kampaņu. Bet esmu arī sapratis, ka tā sēdēšana twitterī man nenāk par labu- jau vienreiz centos pateikt atā tam saitam, bet beigās nevarēju nepalasīt jaunos Lindas O., Ivara V. un citu talantīgu satura radītāju tvītus, vēl man skumīgi palika no idejas, ka pamestu profilu, kuram seko Nick Land…
Tad nu tagad esmu laikam saņēmies, ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji to enerģiju novadīt šeit, pirms kāda pusgada man bija posms, kurā biju diezgan aktīvs cibā, bet tas pazuda, jo vieglāk ir izdomāt vienu smieklīgu teikumu, nekā caur telefonu spaidīt pogas vietnē klab.lv.
Esmu pamanījis ievērojamu kritumu jebkādā radošā domāšanā, pie šī vainoju twitteri, man ir absolūti aptrūkušās idejas. Vēl, protams, ir tas uzmanības jautājums, pēc kārtīga 30minūšu twitter sesh nav nu nekādas vēlmes vilkt ārā biezas grāmatas un tās sākt lasīt, un man jālasa, jo pēc nieka 3 gadiem manas smadzenes sacietēs un es vairs neko nespēšu iemācīties, varbūt jāapsver atgriešanās universitātē.
Tad nu tagad esmu laikam saņēmies, ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji to enerģiju novadīt šeit, pirms kāda pusgada man bija posms, kurā biju diezgan aktīvs cibā, bet tas pazuda, jo vieglāk ir izdomāt vienu smieklīgu teikumu, nekā caur telefonu spaidīt pogas vietnē klab.lv.
Esmu pamanījis ievērojamu kritumu jebkādā radošā domāšanā, pie šī vainoju twitteri, man ir absolūti aptrūkušās idejas. Vēl, protams, ir tas uzmanības jautājums, pēc kārtīga 30minūšu twitter sesh nav nu nekādas vēlmes vilkt ārā biezas grāmatas un tās sākt lasīt, un man jālasa, jo pēc nieka 3 gadiem manas smadzenes sacietēs un es vairs neko nespēšu iemācīties, varbūt jāapsver atgriešanās universitātē.