Johohō

12.12.07 10:17
Šī ir pretīgākā nedēļa, kādu pēdējā laikā esmu piedzīvojis. Esmu apslimis - minimāla temperatūra, minimāls klepus un pamatīgi sāp kakls komplektā ar pamatīgām iesnām. Un iedomājies tik - šī ir pēdējā mācību nedēļa jau, pirmdien pēdējā diena, kad izliek atzīmes. Un to, ka šī ir pēdējā mācību nedēļa es uzzināju tikai svētdien. Aijš. Un katru dienu pilns ar kkādām ieskaitēm, bet es taču esmu slims! Pff. Respektīvi - guļu mājās un eju tikai rakstīt ieskaites. Es jūtos pretīgi, peldēt arī nevaru. Un man nav ne jausmas kā savilkšu tos galus ar mācībām. It kā līdzīgas situācijas ir bijušas kaudzēm un vienmēr ir izdevies visu nokārtot, bet nezinu kā būs šoreiz. Vēl pirms pāris nedēļām viss mācību ziņā šķita lieliski, vidējai atzīmei bija jābūt tuvu 8, bet tagad.. Nu gan jau vēl kko izspiedīšu, bet nu vispār atzīmes nekad nav bijis mans pašmērķis vai kkas primārs, arī ja piemēram tagad dabūšu pāris nv, jo kko neuzrakstīšu - nu man ir vienalga, galvenais ir tas, ko es zinu, cik daudz es zinu un, kas mani interesē. Atzīmes - tas ir simboliski.

Vakardien noskatījos divas Prison Break sērijas no tām ko biju iekavējis, vēl 2 palika. Nu tā - bišķiņ interesanti, maigi sakot. Es brīnos kā tie scenāristi strādā, kā var visu to izdomāt. Tāpat arī Eņģeļos&Demonos - viss, ko Dens Brauns tur rakstījis šķiet tik reāls, neliekas kā izdomājums, bet kā patiesa dzīves situācija. Un to reālismu jau piešķir tas, ka visas aprakstītās vietas, mākslas darbi - tas viss ir īsts. Diez kā viņš to visu izdomāja? Salikts kopā vienkārši kā miljons mozaīkas gabaliņu, tik smalki viss aprakstīts. Piemēram, diez Bernīni veidotais West Ponente cildnis tiešām norāda uz Illuminati vai Brauna kungs to izdomāja? Tik interesanti!

Man vienkārši gribētos dzīvot savu dzīvi mierā, bez stresa, tāpat vien plūst visam cauri. Bez apvainojumiem, bez pārdzīvojumiem. Man riebjas skatīties un klausīties tajos ļaunajos jokos, izmestajās frāzēs ko cits citam velta. Pretīgi. Viens muļķis apvaino citu, bet to, ka pats ir sūds nemaz neredz. Nožēlojami. Tāpat zinu, ka ir daudzi cilvēki, kas gan jau mani tāpat izsmej. Es nezinu, man vienkārši gribas no tā visa izvairīties. Tāpat skolā - arī tagad man tur būtu jābūt, bet es neesmu. Guļu mājās, lasu grāmatu, mācos, skatos TV, bet nu pašlaik principā slimoju. Atnāku uz skolu rakstīt angļu valodas ieskaiti, uzreiz foršās frāzes - ou, Krišjānis skolā, apnika mājās gulēt!? Nu tā izsmejoši. Un priekš kam? Kāda viņiem pie velna darīšana, kā es pavadu savu dienu, ķipa paši cilvēki ar baigo potenciālu. Nu labi, es jau nezinu, iespējams ir arī, bet vienalga - kādas viņiem tiesības man kko pārmest. Un ir stulbi apzināties, ka tā notiek ar visiem - visi visus izsmej, apvaino, nievā. Aiz muguras, vai acīs, tas jau ir cits jautājums, bet fakts paliek fakts.

Bet es vienkārši vēlos dzīvot savu dzīvi mierā, bez stresa. Kopā ar cilvēkiem, ko mīlu. Man nevajag ne kaut kādas ekstras, ne smalkas mašīnas, ne milzīgu māju. Es gribu svaigu gaisu, baltu plašu dzīvokli, velosipēdu, mieru, Lauru un mammu. Man vairs neko citu nevajag.

Un starp citu, man aiz sienas dzīvo paveca krievu tante, kurai ir četri kaķi. Un viss. Patiesībā ļoti žēl. Viņa skaļi runā ar kaķiem, jau cita neviena nav. Es gribētu, lai man, kad būšu vecs, būtu kāds ar ko parunāt.

Jāēd daudz jogurts, jādzīvo veselīgi, jādomā labas domas un jācer, ka kādreiz viss būs labi. Tā, kā es to vēlos.
Mūzika: Seal - Fly Like An Eagle
0 raksta ir doma