pirms mirkļa notīrīju no plakstiņiem mirdzumiņu acu ēnas, tagad meklēju palagos vēsāko vietu. liekas, vēl gulēšu pie atvērta loga. lejā kāds smejas. kā kutināts. esmu vienmēr ieslodzīta starp vientulību un ilgām pēc kaut kā neiespējama, izņemot šo vakaru. tādos vakaros kā šis viss vienmēr pārvēršas par kaut ko citu.

"es drusciņ mīlu Tevi," saku M. "bet tikai sākot ar šo brīdi. iepriekš, kad to teicu, mānījos."

dzirdu, ka viņš atver logu.

"vai kaija?"

"jā. jau otro reizi šodien atlido."

pēdējā laikā esmu visāda, tostarp arī priecīga. domāju, kā viss būs. kā braukšu ciemos uz M. jauno mājvietu. kā tur viss atgādinās gliemežvāka perlamutra iekšiņu apvienojumā ar jūras sāļo pelēkumu.

es melotu, ja rakstītu, ka šajā priecīgumā nav nekā savāda.

tāds piesardzīgs prieks, kas vēl taustās un meklē savu vietu.

tāds trauksmains "un ja nu es netikšu ar visu galā?" prieks.

un tomēr - tas ir prieks. manā izpratnē.