labrīt, tumsa, labrīt, Šostakovič: https://www.youtube.com/watch?v=zXwGgaTofag

tas ir smieklīgi, kā neviens man vēl nav devis nekādu ziņu, bet es JAU ar domām esmu citur.

vakar tramvajā kādam telefonā par ziņas signālu bija iestatīta tā skaņa, it kā kāds kaut kur iemestu akmentiņu ūdenī. es nezinu, kāpēc tā skaņa mani tik ārkārtīgi nomierina, atraisa manī kaut kādas skudriņu tirpiņas. ja aizveru acis, tad redzu, ka saņemtā ziņa nogrimst kaut kur dziļi zem visa, virspusē atstājot sīku vilnīšu ņirboņu.

priecājos par Laimas Kotas iztulkoto Orhana Pamuka "Mans vārds ir Sarkans". tā bija vienīgā grāmata, ko pacēlu un aplūkoju grāmatveikalā. arī vizuāli skaista. pagaidīšu, kad tā parādīsies RCB. tā ir interesantāk. un man parasti veicas ar jauno grāmatu medīšanu, jo gandrīz vienmēr esmu kaut kur tepat.

no rudens ļoti gaidu rudeni pašu, pastaigas (tas, kā kļūstu par lielu staigātāju, kad rudens, man pašai ir pārsteigums), bet vēl gaidu animācijas filmu Straume. par to kaķīti pilnīgi melno. es gribu to gājienu pataupīt kādai nebaltai dienai.