vispirms pamodos plkst. 6, tad plkst. 9. tas ir brīnums. es neatceros, kad būtu līdusi laukā no savas migas tik vēlu. es nekad neguļu ilgāk par plkst. 6.

vakar gan arī ilgi nevarēju iemigt. parasti cenšos iztēloties, ka esmu ieputināta milzīgā sniega kupenā (izlasīju tādu ieteikumu reiz cibā, un kopš tā laika tas ir viens no maniem iemigšanas paņēmieniem, kad nekas cits nelīdz), bet šoreiz rēgojās viss cits, izņemot sniega kupenu - zirga izelpas mutuļi, kamanas, tajās sasēdināti satuntuļoti bērni, no kuriem pāri bija palikušas tikai milzu acis. beigās sapratu, ka man jāmeklē tajā visā kāda detaļa. zirgs bija melns, ar baltu zvaigznīti pierē. izdevās aizmigt, aizķeroties aiz tās. sapnis, ko redzēju, bija īss, it kā kāds ar lūpu šmakstu būtu paskubinājis zirgu uzsākt rikšot.

mans rīts vispirms ir skrējiens pār ielu pēc piena (no ēnas uz sauli, tad no saules atpakaļ ēnā) garām vīrietiem, kurš ar abām rokām aizspiedis ausis. šī skumjā, ik uz soļa sāpīgā pasaule.

tagad ierastā lietu kārtība - kafija, dziesmiņas, darbi.

sun may shine
just right now it won't rise
in your sullen gaze