| |
[Jun. 22nd, 2024|05:33 am] |
|
margrietiņu pļavas bildēs lielākoties smaidu kā aptaurēta (patiesību sakot, es skatos uz tām bildēm un domāju, ka pati nesaprotu, par ko es varu tik plati smaidīt, es it kā varbūt ne gluži neticu tam, bet mazliet apšaubu tā īstumu, un man vajag laiku, lai par to trako smaidīšanu padomātu), tāpēc man laikam visvairāk patīk tās, kurās esmu nopietna vai izskatos kā aizmigusi un mani ir saķēris margrietiņu sapņa vējš. un nelaiž vaļā. bet zinu arī, ka es eju uz to smaidu. tas ir kā punkts, kā serde, un es lēnām graužu sev ceļu uz to. kādreiz. |
|
|
