katru rītu to bērnu te ved lejā pa kāpnēm.
no vienas puses sirds sažņaudzas. tie kliedzieni ir briesmīgi. "mammu, lūdzu, nē."
no otras puses apskaužu to bērnu par tām brīvajām emocijām. kaut es tā varētu. paraudāt vienmēr, kad man kaut ko negribas.
bija vēl arī trešā puse, ko tagad nevaru vairs iedomāties.
un katru rītu tas ir tā - nevar būt, ka arī šorīt.
reizēm es iztēlojos, ka atveru durvis tieši brīdī, kad tā mazā fūrija te iet garām.
"kas te tā bļaustās?" es tad viņai jautāju.
un viņa apklust.
un iestājas klusums.
un viņa paskatās uz manām brillēm.
parasti briļļaini pieaugušie bērniem liekas interesanti.
un viņa pasniedz man zilu šņorīti, kuras galā ir hēlija balons.
tas ir zils jūraszirdziņš.
"vari to mazliet paturēt," viņa saka.