| |
[Jul. 6th, 2024|08:20 pm] |
|
pēc ilgākiem laikiem redzēju sapni. visbiežāk, ja sapņoju, tad vai nu par vilcieniem vai arī par ūdenstilpnēm. šajā sapnī braucu ar riteni posmā Sēnīte - Sigulda. sapnis bija interesants, jo neredzēju neko no apkārtējā, bet skats bija drīzāk tāds, it kā es miegā būtu kamera, kas piestiprināta pie stūres, jo vienīgais, ko es redzēju, bija ceļš, būtībā tikai šī ceļa virsma. visu sapni un pat vēl pēc pamošanās nepameta sajūta, ka braucu, ātrākā vai šur tur lēnākā tempā virzos uz priekšu. vārdu sakot, tur tieši pie Sēnītes, kur izbraucu, sākas tāds posms, kas ved mazliet lejup. es vēl tā nopriecājos - te jau var gandrīz neturēties. bet nu kaut kas ar to velosipēdu nebija īsti riktīgi. kaut kas ar stūri vai priekšējo riteni, kā dēļ es nemitīgi aizslīdēju pa kreisi vai pa labi, tikai ne tā, kā biju plānojusi braukt, proti, taisni. es braucu un netiku skaidrībā. vienubrīd pārņēma sajūta, ka nevaru apstāties. nu, un beigās nevarēju arī. jo pamodos. |
|
|
| |
[Jul. 6th, 2024|08:39 pm] |
ja mans nomods būtu mani sapņi, es dažreiz domāju.
nevarēju atrast istabai piekto stūri, tāpēc sagrābos darbus.
man ir gan garlaicīgi, gan skumji. tā nav pati labākā sajūtu kombinācija.
es gribētu uzrakstīt kaut ko skaistu, bet viss, kas no manis nāk ārā, ir blurb vai blergh, vai arī hsssssss.
tas hssssss vismaz izklausās cerīgi.
šņācoši, bet cerīgi.
vēl es šodien pagatavoju sev garšīgas pusdienas - uzvārīju puķkāpostu un tad apcepu sviestā un rīvmaizē. tā mūs bērnībā lutināja omīte.
radio skanēja Tā dziesma, kad ēdu. 7 seconds. |
|
|
| "Novembra debesis" |
[Jul. 6th, 2024|09:33 pm] |
|
zini, iedomājos, ka varbūt Tu esi kaut kas tāds kā grimam paredzēta otiņa tādas aktrises rokās, kura grasās kāpt uz skatuves, lai vēl pēdējo reizi nospēlētu savu mūža lomu. viņa tur tēlo tikai vēja trenkātu kļavas lapu, bet beigās neviens neskatās uz to koku, kas tur ir izrādes centrā. jā, ja Tu jautātu man, es teiktu - viss ir citādi tajā izrādē. un mazliet kā sapnī. bet vispirms ir tā otiņa. viņai ir jāuzklāj grims. grims ir paredzēts gana spilgts. klusībā viņa šīs krāsas nesaprot, tās nesaplūst ar viņas sirdi, tās nepukst vienā ritmā ar viņu. otiņa ir cits stāsts, tā ir bijusi viņas sabiedrotā jau ilgi. citas aktrises dažkārt to aizņemas, tāpēc viņa ir sākusi to slēpt. viņa izdomā katru reizi citu slēptuvi, bet katru reizi viņai ir sajūta, ka to kāds ir aizticis. |
|
|