pēc ilgākiem laikiem redzēju sapni. visbiežāk, ja sapņoju, tad vai nu par vilcieniem vai arī par ūdenstilpnēm. šajā sapnī braucu ar riteni posmā Sēnīte - Sigulda. sapnis bija interesants, jo neredzēju neko no apkārtējā, bet skats bija drīzāk tāds, it kā es miegā būtu kamera, kas piestiprināta pie stūres, jo vienīgais, ko es redzēju, bija ceļš, būtībā tikai šī ceļa virsma. visu sapni un pat vēl pēc pamošanās nepameta sajūta, ka braucu, ātrākā vai šur tur lēnākā tempā virzos uz priekšu. vārdu sakot, tur tieši pie Sēnītes, kur izbraucu, sākas tāds posms, kas ved mazliet lejup. es vēl tā nopriecājos - te jau var gandrīz neturēties. bet nu kaut kas ar to velosipēdu nebija īsti riktīgi. kaut kas ar stūri vai priekšējo riteni, kā dēļ es nemitīgi aizslīdēju pa kreisi vai pa labi, tikai ne tā, kā biju plānojusi braukt, proti, taisni. es braucu un netiku skaidrībā. vienubrīd pārņēma sajūta, ka nevaru apstāties. nu, un beigās nevarēju arī. jo pamodos.