| |
[Jun. 22nd, 2024|05:33 am] |
|
margrietiņu pļavas bildēs lielākoties smaidu kā aptaurēta (patiesību sakot, es skatos uz tām bildēm un domāju, ka pati nesaprotu, par ko es varu tik plati smaidīt, es it kā varbūt ne gluži neticu tam, bet mazliet apšaubu tā īstumu, un man vajag laiku, lai par to trako smaidīšanu padomātu), tāpēc man laikam visvairāk patīk tās, kurās esmu nopietna vai izskatos kā aizmigusi un mani ir saķēris margrietiņu sapņa vējš. un nelaiž vaļā. bet zinu arī, ka es eju uz to smaidu. tas ir kā punkts, kā serde, un es lēnām graužu sev ceļu uz to. kādreiz. |
|
|
| |
[Jun. 22nd, 2024|08:57 pm] |
|
youtube skatos michelle choi. viņa tāda jauka šķiet. man vispār cilvēkos patīk jaukums. jaukums apvienojumā ar kripatiņu īstuma, kas tikai to cilvēku padara par to, kas viņš ir. no latvijā zināmiem cilvēkiem jauka un īsta man šķiet natālija jansone. ir tāda apģērbu dizainere. reiz redzēju kioskā žurnālu ar viņas bildi uz vāka, kur bija izcelts viņas teiktais - laime ir izvēle vai kaut ka tā, es precīzi neatceros. man gan vienalga, ko viņa saka vai nē. man viņā patīk jaukums un īstums. pašai man draugu nav. man ir foršs tētis un mana neforšā diagnoze, kas gan jau ilgus gadus mani nosacīti liek mierā. un šausmīgi uzmācīga vēlme pateikt vārdos kaut ko, ko, šķiet, nemaz nav obligāti pateikt, man arī ir. bet varbūt to nemaz nav iespējams pateikt. vārdos patīk, ka tie vienlaikus var būt gan viss, gan arī tikai tukša skaņa. plāns ledus. lietus ceļš. upes sniegs. nočaukst atvadas. gaidāmas lietavas. |
|
|