| |
[Jun. 12th, 2024|08:23 am] |
katru rītu to bērnu te ved lejā pa kāpnēm.
no vienas puses sirds sažņaudzas. tie kliedzieni ir briesmīgi. "mammu, lūdzu, nē."
no otras puses apskaužu to bērnu par tām brīvajām emocijām. kaut es tā varētu. paraudāt vienmēr, kad man kaut ko negribas.
bija vēl arī trešā puse, ko tagad nevaru vairs iedomāties.
un katru rītu tas ir tā - nevar būt, ka arī šorīt.
reizēm es iztēlojos, ka atveru durvis tieši brīdī, kad tā mazā fūrija te iet garām.
"kas te tā bļaustās?" es tad viņai jautāju.
un viņa apklust.
un iestājas klusums.
un viņa paskatās uz manām brillēm.
parasti briļļaini pieaugušie bērniem liekas interesanti.
un viņa pasniedz man zilu šņorīti, kuras galā ir hēlija balons.
tas ir zils jūraszirdziņš.
"vari to mazliet paturēt," viņa saka. |
|
|
| trausla dejošana gar pašu Nekurienes maliņu |
[Jun. 12th, 2024|11:24 am] |
zini, tos te nevar redzēt, bet taureņiem, kas man šodien ausīs, uz spārniem kaut kas nesaburtojams rakstīts, bet ļoti skaistā rokrakstā.
paši spārnu gali iemērkti zelta krāsā, it kā saule tos apspīdētu.
viņiem tur pašiem sava dzīve manos matos.
tos te nevar redzēt, bet Tev jātic maniem taureņu auskariem.
"let me be ordinary," dzied Jacob Collier. |
|
|
| |
[Jun. 12th, 2024|12:29 pm] |
"Lost"
by David Wagoner
Stand still. The trees ahead and bushes beside you
Are not lost. Wherever you are is called Here,
And you must treat it as a powerful stranger,
Must ask permission to know it and be known.
The forest breathes. Listen. It answers,
I have made this place around you.
If you leave it, you may come back again, saying Here.
No two trees are the same to Raven.
No two branches are the same to Wren.
If what a tree or a bush does is lost on you,
You are surely lost. Stand still. The forest knows
Where you are. You must let it find you. |
|
|