Zane

09:11 am

kamēr gulēju, peonijas trekniem triepieniem pārkrāsojušas zemi ar tik tikko nojaušami rozā krāsas kārtu.

es dažreiz domāju, kā bija labāk - toreiz, kad mīlēju visus citus un sevi nemaz, jeb tagad, kad mīlu tikai sevi un citu nevienu nemaz.

cilvēkus ne tik vien nemīlu, bet arī nicinu, jo pēdējā laikā esmu sapratusi, ka pati esmu tāds cilvēks, kas nakts laikā aizskrietu palīdzēt, bet kur būtu viņi?

liekas, ka man vajadzīgs t-kekls ar uzrakstu what doesn't kill you mutates and tries again... ;)

vai arī

talk to me...

I just took out my hearing aids...

:]

10:09 am

"We live but for a short time, we see but very little, and we know almost nothing; so, at least, let's do some dreaming." - O. Pamuk

• Leave a comment

11:20 am

mājas tagad ir vieta, kur tepat lejā, pagalmā, švīkst tipogrāfijas printeris pat svētdienās. taisnību sakot, es nezinu, kas tas ir, kas rada to swooshing skaņu. bet nu kas cits tas var būt?! tā, it kā kāds ar slotu slaucītu ietvi. dažreiz iznesot miskasti man ir grūti pretoties kārdinājumam tajā telpā ieskatīties. iztēlojos, ka atveru durvis un saku kaut ko tādu kā "TĀ!!!!! KAS JUMS TE NOTIEK?" un dabūju bezmaksas ekskursiju pa tipogrāfiju. man kopš bērnības, kad gāju ciemos pie mammas uz Preses Namu, ārkārtīgi patīk tipogrāfijas. tipogrāfijas ir jaukas.

vēl domāju par tēta teikto - vai tad tu domā, ka lielākajai daļai no te sanākušajiem vispār rūp tā mūzika, ko viņi sanākuši paklausīties? mēs ar tēti abi tādi esam. mēs visu laiku šūmējamies. vēl tētis saka, ka tad, ja iekāpi upē, ir jāturpina pa to brist. un vēl tētis saka, ka šovasar esot jāpērk tikai Blomu zemenes.

pārdevēja pajautāja, kāpēc es pērkot ķiploku grauzdiņus. teicu, ka īsti neesmu par to domājusi, bet sirds man tā teica.

• Leave a comment