| |
[Jun. 3rd, 2024|10:20 pm] |
izšķīrāmies. M. piemita īpaša prasme padarīt katru mirkli tikai par to, kas tas bija. ja es izģērbos viņa priekšā, tad tas bija tikai tas. ja es aizvēru aiz sevis durvis promejot, arī tad tur citas nozīmes meklēt nebija jēgas. un pat vēl tagad tas ir tikai tas, kas tas ir - puņķi un asaras. un atpakaļceļu pazaudējusi kaija.
pēc tam es ielavījos C. ielas dzīvoklī un apriju V. visas viņa kotletes. drausmīgi labas bija tās kotletes. izlēmu, ka pati vairs kotletes necepšu nekad. ne sev, ne kādam viņam. ka vienmēr pirkšu tikai tādas kotletes. sev.
pēc tam es paraudāju. pēc tam vēl paraudāju. pēc tam teicu sev, ka ir jāpārstāj raudāt, bet vēl nepārstāju. pārstāju tikai tad, kad atvēru mammas kumodes augšējo atvilkni un pārskatīju visu, kas tur bija. atcerējos, ka man vienmēr patika skatīties, kā mamma pie spoguļa krāsojas. iemetu somā vienu no mammas lūpukrāsām. tas tonis gan nepavisam nav mans, bet laikam tieši tāpēc. |
| |
