| |
[Dec. 12th, 2024|04:21 am] |
vienkāršas dienas. pēc novembra bedres sajūtas es biju domājusi, ka decembris būs tāda pati lēna grimšana arvien dziļāk sevī, bet patiesībā darba ir tik daudz, ka man nav laika pat nožāvāties!!! kas tas bija, kas tikko nomidžinājās man gar acīm? vēl viena diena. daždien saules šķēlītes, bet vakar mēness pāri jumtiem, pilns kā mārks.
vakar nopirku gabaliņu kūkas. reti tādas izpriecas atļaujos, es vienkārši ar sevi esmu sarunājusi, ka esmu cilvēks, kuram vairāk garšo vienkāršs, vienveidīgs mājas ēdiens, bet šad tad sev neliedzu arī to, bez kā varu iztikt, kad kaut kas tāds uzrunā. nezinu, kaut kādas lielas kūkas mazs pārpalikuma kriksītis tas bija, bet nekādas citas informācijas par šo kūku man nav, tā bija ielikta caurspīdīgā kastītē un vienkārši šķita drausmīgi laba. notiesāju to lēnām, visu laiku pie sevis domājot - cik labi ir tā apēst gabaliņu kūkas nežēlīgi garas trešdienas pēcpusdienā. piezvanīju M. un izstāstīju par kūku, detalizēti aprakstīju izskatu, garšu. viņš tādu kūku nezināja. tad mēs vēl kādu brīdi runājām par kūkām un dienām, un laiku.
kreisās rokas cimdiņam īkšķa vieta ieadīta, darba laikā ik pa laikam pie tā piezogos, atļauju sev noadīt kādu rindiņu vai divas. mani bieži izglābj te nesen uzradies rindiņu skaitītājs. aizvakar friziere, kurai atrādīju cimdiņa bildi, jo es esmu tāda, kas izlielās visai pasaulei, teica - nāc, sēdi, adi te, pakavē man laiku, mana vecmāmiņa bija liela adītāja.
domāju, kā tos cimdiņus nobildēšu, kad tikšu līdz finišam. pagaidām nezinu, kā tieši. domāju, ka to zināšu tikai tad, kad ieraudzīšu abus kopā. |
|
|
