Šodien, kad pacēlās diskusija par nacismu, es par to diezgan daudz domāju. Un es redzu savu daļu taisnības gan nacistiski noskaņotajiem ciuvēkiem, gan antinacistiem, un īpaši jau tiem, pret ko šis nacisms ir vērts. Vai krievi ir vainīgi, ka ir šeit? Varbūt viņu vecāki un valsts ir, bet ne jau viņi. Bērniem nav jāmaksā par vecāku grēkiem, tas pat ir rakstīts Bībelē, bet tomēr tur ir rakstīts arī tas, ka tiem, kam vecāki ēduši skābas vīnogas, ir slimīgi zobi. Kurš šeit ir taisnība? Taisnība ir gan vieniem, gan otriem, gan tiem, kas saka, lai krievi brauc prom, jo te ir nelikumīgi imigrējuši, gan tiem, kas saka, ka šeit ir piedzimuši, un viņu vecāki te atbrauca (kas arī lielāko ties gadījumu bija ne viņu labās gribas, bet PSRS valdības dēļ), nevis viņi. Ko tad tagad darīt? Es domāju, ka būtu jaucki un atrisinātos visas ar šo tēmu saistītās problēmas, ja gan latvieši, gan krievi uz šo lietu skatītos tā, kā mans draugs, kas lūdza juridisku palīdzību savas mājas lietā.
Ja krievi teiktu: "Jā, mums te nevajadzētu būt... Mums ļoti žēl, ka mūsu vecākiem nācās te atbraukt, un mēs tagad dzīvojam svešā valstī. Bet mēs centīsīmies sadzīvot ar vietējiem, negruzīzim savas pravas, mācīsimies vietējo valodu un darīsim vēl visu, kas nepieciešams, lai integrētos šeit, bet, ja ar to visu būs par maz, mēs esam ar mieru braukt atpakaļ uz Krieviju", un latvieši teiktu: "mēs esam vainīgi pie tā, ka krievvalodīgie LATVIJAS IEDZĪVOTĀJI ir atstumti mūsu sabiedrībā, ka tie nespēj pietiekoši labi integrēties. Mēs mēģināsim ar katru cenu izveidot ar viņiem līdzīgas attiecības, kādas ir savā starpā, mēs pieņemsim viņus kā savējos un nekur nedzīsim. Viņi šeit ir dzimuši, šeit lai viņi dzīvo!", tad nekādi kari un nacistiska naida kurināšana un izpaušanās nenotiktu. Bet diemžēl visi ir stūrgalvīgi kā auni un uzskata, ka vienīgiem ir taisnība. Pazemības trūkums ir īstā problēma, nevis reformas vai jebkādi citi sūdi, kas te notiek.