Es nupat noskatījos filmu, tur bija viens policists, kas draudzējās ar mulati, viņi bija kopā 2 gadus, grasījās precēties, tad tā lēdija aizveda savu draugu iepazīstināt ar vecākiem, viņas tēvs bija melnais, un tas čalis to kautkā nebija uzzinājis pa visiem šiem diviem gadiem, un to ieraugot, bija visnotaļ pārsteigts. Viņš tā jocīgi paskatījās uz tās lēdijas tēvu, un dēļ šī viena skatiena viņa viņu pameta. Viņa pēc tam viņam teica, ka pēc šī skatiena viņā kautkas izmainījās, viņa vairs nejūt pret viņu mīlestību, un viņu attiecības beidzās... Divi gadi/viens "netāds" skatiens...
Es reiz biju sadrinājies, es to skuķi patiešām ļoti, ļoti mīlēju, viņa man bija viss, visu dzīvi plānoju, to pakārtojot viņai. Mēs bija kopā nedaudz vairāk par pusotru gadu, tad viņa aizbrauca apmaiņas programmas ietvaros uz Jamaiku, gadu mācīties k-kādā Jamaikas v-skolā. Pirms braukšanas prom mēs sēdējām parkā netālu no uzvaras pieminekļa zālē, un viņa glāstīja manu roku un teica, ka nenormāli par to iefano, ka katra mana daļa viņai nenormāli, nenormāli patīk, viņai tecēja asaras, un viņa teica, ka viņa raud aiz mīlestības pret mani, cik ļoti, ļoti viņa mani mīlot. Tad viņa lūdza, lai es viņu sagaidu no Jamaikas atpakaļ, jo viņa mani nekad nebeigs mīlēt. Un mēs abi tai mirklī bijām ļoti laimīgi. Viņa aizbrauca uz jamaiku. Tas bija augusts, 2.oktobrī man ir dzimšanas diena. Manā dzimšanas dienā man zvanīja mobīlais telefons, es neapskatījos uz numuru, un, kad atskanēja meitenes balss, es to nepazinu, sakari nebija nekādi baigi labie, tāpēc, kad viņa nosauca savu vārdu, es to nesadzirdēju un pārprasīju, tā bija Elīna, viņa zvanīja no Jamaikas, lai apsveiktu mani dzimšanas dienā. Pēc tam viņa 3 nedēļas man neraxtīja ne vienu pašu e-mailu. Un vēl kādu mēnesi vēlāk paziņoja, ka beidz mūsu attiecības, ka viņai ir cits draugs, Jamaikietis, melnais. :) Vēlāk viņa man paskaidroja, ka visu izšķīra tas zvans. Tas, ka es viņu nepazinu... Es viņai uzreiz esot licies tik svešs... Un viņa vairs nav spējusi mani vairāk mīlēt. Es to ļoti ilgi pārdzīvoju, tagad ir no šī notikuma pagājuši divi ar pus gadi, bet es joprojām to pārdzīvoju...
Sievietes ir neizprotamas, un viņu uztvere, emocijas, domu gājieni un rīcība, ir kardināli atšķirīgi no vīrieša...
šoreiz tā nav propoganda pret gejiem (kas gan arī būtu pa tēmu), bet šoreiz mans uztraukums ir par to, ka, vadoties pēc trīs minētajiem gadījumiem, var izsecināt, ka neviens vīrietis nekad, nepar vienām attiecībām, ne par vienu meiteni nevar būt simtprocentīgi pārliecināts, ka viņai vienā momentā neuznāks kautkas tāds, dēļ kā viņa vairs viņu nemīlēs, un attiecības nebeigsies... Un tas ir baigi dulli. Un tagad, kad man ir jaunas attiecības, viena ļoti superīga mīļa lēdija, par kuras sirdi es uzcītīgi cīnījos kādu pusgadu, kamēr viņa padevās un piekrita kļūt par manu lēdiju, un man ir bail, ka tad, kad es viņai būšu pavisam pieķēries, pavisam, pavisam pārpārēm nodevies viņai, un viņu mīlēšu vairāk par visu šai pasaulē, kā tas reiz bija ar Elīnu, viņa vienā dienā kādas manas rīcības, izteiciena, pozas vai skatiena dēļ vienkārši pārstās mani mīlēt un pametīs... To es negribu... :/
p.s. andray, es cenšos neatpalikt no tevis postu garuma ziņā! :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}