tā visa izrādās tikai frustrācija, nepiepildītas un nomāktas dziņas, no tā izrietošs nepamatots gruzons par savu nepilnvērtību un pazemota pašapziņa. mīlestība, manuprāt, tomēr spēj būt ļtoi abstrakta, ja vien viss pārējais ir ārkārtīgi konkrēts un fantāzijām un cerībām neatvēl necik daudz telpas. ja es skaidri zinu, kā tev iet, ja es konkrēti saprotu, ko tu gribi, ja es nejūtos ārpus spēles - spēles, kuru paši spēlējam. un - būtībā - ja atmet seksuālo frustrāciju, tad jau nekas īpašs pāri arī nepaliek. un arī kāda atziņa: mīļo cilvēk (to es sev), beidz dramatizēt. tava (tobiš, mana) abstraktā nepieciešamība pēc klātbūtnes, pēc cilvēka, kuru mīlēt, pēc dvēseliskas un reizē ķermeniskas tuvības pārvēršas par tikpat nekonkrētām vientulības alkām, kad tuvība ir sasniegta. uz bis - vēl arī par vainu. ja tu gadījumā arī izlasi šīs piezīmes, kuras tūlīt jau beigsies..... da nē, es to īstenībā saku tikai sev. proti, runa nav par vainu - situācija šeit spēlē galveno lomu. notikumu sagadīšanās. un es beidzot sapratu, kāpēc mēs bijām kopā - papildus visam, ko es it kā esmu devis tev un ko tu it kā esi devis man. to nebija vienkārši saprast, bet atskārta bija teju spēcīgāka par manu vakardienas orgasmu tevī. tas arī viss par šo tēmu. |
mīļā 21122012, esmu tevi noseivojis uz cietā diska. esmu neuzmanīgs nejēga, un visiem jau tāpat viss uzreiz būtu skaidrs arī tāpat. jo nemāku mainīt ne rakstības stilu, ne arī savu nebūšanu spektru. pasaules galam sakam atā atā, 21/12/2012 pienāks šā kā tā, vai es tam gatavošos, vai kā. galu galā - jo ātrāk pienāks, jo ātrāk paies. paldies, visu labu un uz redzēšanos. |