1dienaJaunākais | |
|
You are viewing 20 entries, 20 into the past 15. Septembris 2006:
Kaut kā gribējās vakar saulrietā noslēgt peldsezonu. Ūdens vēl pietiekoši silts. Kad vieglā riksī traucos iekšā ūdenī, daži uz mani skatījās kā uz tādu pokemonu. Izskatās, ka tuvākajā laikā sezona tomēr paliks nenoslēgta. Šovakar meklēšu klusāku pludmali! 12. Septembris 2006:
Ir fantastiski laba sajūta, kad tu esi pārvarējis savas vislielākās bailes un darījis tāāādas lietas, par ko līdz šim varēji tikai sapņot. Vienā brīdī atkal sajutos laimīga... LAIMĪGA. Hm, man laikam maz vajag (bet varbūt, ka tas ir ļoti daudz) – prom no Latvijas un ierastās vides, brīnišķīgi cilvēki apkārt, daudz jautrības, mazliet adrenalīna un daudz daudz iespaidu. Smaidu:))))))))) 7. Septembris 2006: Lielais PALDIES! Beidzamajās dienās kaut kā neatliek laiks tai "tekstu bīdīšanai". Tomēr, izmantojot iespēju, saku PALDIES visiem maniem Cibas draugiem. Par ko??? Nu par to, ka brīvajos brīžos, pateicoties Jums, man ir tik interesanta lasāmviela. He hē - lakī mī :)) :
Beidzamā laikā notiek pārsteidzošas lietas. Savā būtībā jau tas nav nekas slikts, vienkārši biju pieradusi, ka šajā dzīvē nekas vairs nespēj izbrīnīt. Notikumi, vietas, lietas, sakarības, cilvēki, informācija...kaut kā viss sakārtojas pārsteidzošās kombinācijās. Jau labu laiku jūtos kā datorspēlē. Dažbrīd pieķeru sevi domājam - nē, tas taču nevar būt, vai arī - tas taču nenotiek ar mani...bet notiek...johaidī notiek gan. Un ko es??? He hē, nu neko - es tikai brīnos un brīnos ... un pamazām sāku ticēt Ziemassvētku vecītim :)) 17. Augusts 200614. Augusts 2006: Viss notiek pa īstam. Mitrais grantētais ceļš šņirkst zem velosipēdu riteņiem. Braukt ir patiešām grūti, it sevišķi kalnā. Šādu ceļu, te Latgalē, cik uziet. Smaržo... Bļāviens, pa kuru laiku ir atnācis rudens – pīlādži jau sarkani, labības vārpas pavisam smagas. Šis laikam ir ābolu gads – zari noliekušies no smaguma. Dārzos vīd kāposti, bietes, pupas. Saulespuķes izstiepušās divu metru garumā. Un gladiolas, asteres, samtenes... Iebraucam Dieva pamestā nostūrī. Cilvēku te pavisam maz. Šur tur pagalmā rosās vecīši. Mūsu mērķis ir apskatīt kādu vecticībnieku baznīcu. Tā ir aizslēgta, pēc ārpuses spriežot pamesta un nezālēs ieaugusi (vēlāk izrādījās, ka Lieldienās un Ziemassvētkos tomēr te šis tas notiek). Rodas nepārvarama vēlēšanās tur ieiet. Vietējie, uzzinājuši mūsu vēlmi, iesaka uzmeklēt tanti Dusju no kaimiņu sādžas, kas mūs varētu ielaist. Tanti uzmeklējām. Baznīcas āriene pilnībā neatbilda tās saturam. Iekšā tā izrādījās īsta pērle – acis kavējās pie ikonām biezos greznos zelta rāmjos. Te taču ir tādas bagātības! Kā vēlāk uzzinājām, baznīca tiek uzturēta tikai un vienīgi ar pašu vecīšu atbalstu un līdzekļiem. Pirms vēlēšanām deputāti esot solījuši ievilkt signalizāciju un piešķirt līdzekļus, bet... Jaunie šajā pusē vairs nedzīvo, līdz ar to bērnus nekristī un kāzas nesvin. Uzzinājusi, ka esam rīdzinieki, tantuks izbrīnā iepleta acis. Laikam nespēja noticēt, ka mūsdienu jaunatni vēl spēj ieinteresēt kaut kāda tur pamesta baznīca Latgales nostūrī. Prombraucot saziedojām Dusjai krietnu sauju ar latiņiem – tas par neizmērojamo laipnību. Pa ceļam pusdienojam draudzenes radu mājās. Saimniece pasniedz kūpošu kartupeļu bļodu un salātus. Gurķi nāk tikko no dobes un cepumiem ar zāļu tēju ir tik garšīgi. Ir tik labi, ka varētu turpat dīvānā aizmigt. Tālāk pa asfaltu. Aglona. Šī jau ir komercija, šeit nekas nav pa īstam. Vilciens Daugavpils – Rīga. Esam kā siļķes mucā. Līdzko vilciens sāk kustēties, pamanu, ka blakus esošie braucēji velk no somām maziņos nulle septiņi un sāk iestiprināties. Sajutos nepiederoša, tāpēc arī izvilku sulas paku. Izrādās, ka bariņš puišu te turpina svinēt vecpuišu ballīti. Pasākuma vaininieks - puisis dzeltenā kreklā ar sirsniņām. Izskatās stipri saguris. Pārējie pasažieri tāpat vien īsina laiku iedzerot. Publika paliek arvien agresīvāka, sāk briest konflikts. Galvenais līderis – kāds puisis no Sanktpēterburgas ar zilumiem zem acīm. Konduktore solās saukt policiju un izmest laukā Krustpilī visus, kas būs iereibuši. „Klau, baigie s...i. Mūs taču izmetīs laukā” – saku pārējiem velo biedriem. Nu kurš ticēs, ka esam skaidrā!?! Izskatījāmies saguruši, saņurcīti un salijuši pēc divu dienu brauciena. Galvas klanījās un acis vērās ciet. Turklāt iepriekšējo nakti bijām nakšņojuši katoļu ģimnāzijā uz grīdas. Kurš ticēs, ka esam nabaga skaidrie riteņbraucēji??? Arī velosipēdu mums nebija līdzi, jo tos uz Rīgu veda ar busiņu. Līdz kautiņam gan nenonāca, bet bardaks bija pamatīgs. Tā ir ilūzija, ka dzīve rit šeit – Rīgā. Patiesībā viss notiek pa īstam tur – Latgalē. 9. Augusts 2006: Atpakaļ "Hei, vai tu mani vispār dzirdi?" - šodien visbiežāk man veltītā frāze. Esmu ārpus uztveršanas zonas...connecting...saņemos un piespiežu sevi domāt par lietām un parādībām, kas man patiešām šķiet nebūtiskas. Prāts un domas ir aizkavējušies un noklīduši tūkstošiem kilometru tālāk. Hm, vajadzēs no avio un apdrošināšanas kompānijām pieprasīt atlīdzību, gluži kā par nozaudētu bagāžu. Bet mājās ir ok, patiešām labi, vislabāk :)) 25. Jūlijs 200621. Jūlijs 200618. Jūlijs 2006:
Uzraksts uz auto - "Never drive faster than your angel can fly..." Varbūt vēl kāds ieklausās. 17. Jūlijs 2006: Pirmdiena... Pirmdienas šoka terapijā ietilpa ziņa par šefa atlūgumu un iepazīšanās ar jauno. Izskatās, ka būs ok, gan jau sastrādāsimies. Tomēr iekšēji biju apvainojusies – johaidī, nu kā tā var, pamest visu pusceļā, pacelt cepuri un aiziet. Kapteinis taču kuģi pamet beidzamais...nu tā kaut kā...obidna... Izdomāju desmitiem argumentu, lai oficiāli varētu justies sašutusi. ... „...mani pārņēma tā dīvainā apziņa, ko varētu dēvēt par nostaļģiju pēc nākotnes: skaidra sajušana, ka reiz darīšu lietas, ar kurām šobrīd man nav nekādas īpašas saistības. Svarīgi ir dzīvē ļauties un uzticēties tam, kas ar tevi notiek, nemēģinot cīnīties pret, bet censties apkārt notiekošo uzlūkot no pozitīvās puses...” Es nemeklēju piedzīvojumus, šoreiz piedzīvojumi sameklēja mani. Bail? He hē, ir gan bail...ir...:)) Garastāvoklis:: working 14. Jūlijs 2006:
Kaimiņu onka mani šorīt noķēra trepēs un izprašņāja par nokļūšanas iespējām līdz Krasta Lidiņam. Esot sarunājis randiņu! Vispār – onka unikāls. Šamējam ir pāri 70, ģitāra, sarkans žigulis pašam sava īpašā klasifikācija: sievietes līdz 50 ir zaķi, pēc 50 – meitenes. Svētdienās viņš pasit padusē ģitārīti un dodas uz VEFiņa balli "Labākie gadi". Tur viņš ir uz izķeršanu, jo prot labi griezt valsi. Šis kādu laiku atpakaļ izdomāja oficiālu veidu, kā tikt tuvāk studentēm, kas iet gar māju uz netālajām kojām. Ņēma un pieteicās darbā par sētnieku. Tagad katru rītu vicina slotu uz trotuāra un priecē acis, raugoties uz zaķiem. Satiekoties trepēs, viņš pasmaida un norūc - eh, kaimiņien`, būtu es jaunāks:)) Garastāvoklis::  naughty11. Jūlijs 2006:
Nevajag gausties par lietām un notikumiem. Karsts? Nu un! Izmantoju karstumu savā labā. Respektēju, sadzīvoju, aklimatizējos. Drīz vien nāksies sadzīvot ar visiem 100 pēc Fārenheita. Naktī pārvācos gulēt tuvāk grīdai. Baigi labi. Uzkarsušais Rīgas bruģis gan beidz nost, tāpēc esmu bieža viešņa draudzenes Carnikavas vasarnīcā. Tur tomēr jūriņa un Gauja pa rokai. Heisā hopsā, vakar saņēmu diplomu par kursu pabeigšanu. Nešaubos, ka dzīvē noderēs, vismaz CV smuki izskatīsies:))))) Zaudēt arī ir jāmāk...tā forši, ar cieņu...pacelt cepuri un aiziet. Samežģītā potīte tajā brīdī bija pietiekams iemesls. Es sevi drusciņ mānu, ka man nemaz nav žēl, kaut gan patiesībā...gribas kliegt par dzīves netaisnību. Vai tas tiešām bija likteņa pirksts? Varbūt, ka man nemaz nevajag to, kas man nepienākas. Kādreiz šķita, ka cīnīties par sevi un iet pret likteni ir bezjēdzīgi. Tāds mērens fatālisms. Likās pārsteidzoši paskatīties pagātnē un lēnām apjaust, ka pavisam nenozīmīgi lēmumi, cilvēki un notikumi ir kļuvuši par milzīgu pagrieziena punktu dzīvē. Fantastiski ir tie brīži, kad visas nejaušības saslēdzas loģiskā notikumu ķēdītē, saliekas kopā kā lego kauliņi. Šobrīd es tam īpaši vairs neticu. Paļaušanās uz likteni šķiet vieglākais attaisnojums bezdarbībai. Šonakt pilnmēness... 5. Jūlijs 200630. Jūnijs 2006: Vse mi ļuģi, vse mi čeloveki... Ja man liktu sevi raksturot, man būtu baigi jānopūlas. Esmu tipisks dvīnis šī vārda vistiešākajā nozīmē un nebeidzu pārsteigt pati sevi. Kā tas var būt, ka, piemēram – baidos no augstuma, bet lecu ar izpletni, esmu kautrīga, bet tajā pat laikā tik izvirtusi, cienu komfortu un mīkstu beņķi zem dibena, bet triecu sevi pa purviem un mežiem. Vēl man riebjas iepirkties, bet tā patīk pucēties un es mūku no tiem, pēc kā tik ļoti ilgojos. Vai te ož pēc personības dubultošanās? Nekādā gadījumā. Savējie sapratīs. ... Vakardiena. - Eu, es pareizi saklausīju??? Kopš kura laika Tevi interesē veikali? - Tu par mani vēl tik daudz vēl nezini. Iedomājies es pat dažreiz ēdu, guļu un eju iepirkties:)) Paskat, - 50%...nu ieejam, ieejam! Mmm, labāk kā bija gaidīts, te ir viss pa smuko – peldkostīms ar ķirsīšiem, svārki ar magonēm. Skats aizķeras pie samtīgas žaketītes, izskatās tieši kā man radīta...Tom Tailor...no Ls 59,90 nocenota uz Ls 15,00... - Klau, a kas ir Toms Tailors??? - Jēziņ, vai Tu reiz liksies mierā? Nu baigais džeks bija tas Toms, ja varēja uzlikt tādu cenu drēbes gabalam. Pērc nost to savu žaķetīti un laižam. ... - Tev tagad lieki Ls 45,-! - ??? - Nu ietaupīji, pērkot ar atlaidi! Tu šovakar uzsauc, vai ne? - Sapņo vien:)) Pārvedu Tomu mājās un iekāru skapī. 29. Jūnijs 2006: $$$ Bože moi:))!!! Ja kāds mani spēja paņemt uz izbrīnu, tad tie bija VIŅI. Tā vietā lai atlaistu, man nupat...pielika pie algas...jēēēē!!!! Un kā man tagad jājūtas? Jākļūst lojālai, jābeidz slinkot, jāsāk nākt laicīgi uz darbu, jābeidz runāt pretī, jābeidz pazust pusdienas laikā, jāpārstāj sapulču laikā domāt visādas muļķības. Varbūt vienkārši jāsāk beidzot strādāt:)) Garastāvoklis::  excited28. Jūnijs 200626. Jūnijs 2006: Kriminālā informācija Šodien kolēģu vīriešu starpā aktuālākā informācija no Delfi kriminālziņām: "...sestdien Jēkabpils rajona Kūku pagastā sieva aplējusi ar benzīnu un aizdedzinājusi savu vīru...". Ko neteiksi - savdabīga mīlestības izpausme un Jāņu ugunskurs vienlaikus... Raudāt:( vai smieties:) ? 22. Jūnijs 2006: Labs pirkums :)) Rīts iesākās labi - es pamodos... :)) Smaidu par ģeniālo tulkojumu - "Bye bye baby, baby good bye - Nopērc, nopērc bērnu, bērns labs pirkums". :)) :)) :))...pilnīgs čau:)) 21. Jūnijs 2006:
- Nekādu asaru, devu sev solījumu un ar rožu klēpi tipināju caur Vecrīgu uz universitātes ēku. Jāsasveic savējie cīņu biedri. Divu gadu laikā tomēr paspējām ļoti pierast viens pie otra un sadraudzēties. Tur jau viņi stāv un gatavojas iznācienam – Ooo, cik smuki - melnās mantijās un kantainās cepurēs ar pušķīti, tā kā filmās...maģistri... - Nāc...nu nāc taču - nofotografēsimies visa grupa kopā. Tu jau mums „tikpat kā maģistrs”, turklāt Tev melna kleita, neviens pat nepamanīs. Un viņi mani ievelk savā bariņā pašā vidū. Tūlīt jāsākas svinīgajai ceremonijai. Vēl beidzamie apskāvieni un bučas...dodos prom... - Tu tikai mūs nākamgad uzaicini uz savu izlaidumu, sarunāts??? Ja neaicināsi, mēs tāpat atnāksim:)) - Protams, ka uzaicināšu:)) Dodos atpakaļ uz darbu...viss ir kārtībā, viss ir labi... nu re, Vecrīgā cilvēki laiski dzer aliņu...forši...par brīnumu mašīnai nav logā soda kvīts...redz, cik labi....es taču arī nākamgad pabeigšu...nu ja...es noteikti pabeigšu ... mēs taču puse grupas šogad nebeidzām...seši gadi...tas taču bija to vērts...bļāviens, kāpēc tas man ir tik svarīgi...tas taču ir tikai papīrs, tikai papīrs. Sasodīts...tad kāpēc es raudu...He hē, blakus braucošās mašīnas šoferis pie luksofora ierauga manu saraudāto vaigu, pamāj ar roku un pasmaida. Ir ok, jau smaidu:)). Drošības labad tomēr uzlieku saulesbrilles. |
energetic