1dienaJaunākais | |
|
You are viewing the most recent 20 entries 13. Septembris 2007: atgriešanās Ir tomēr dīvaina sajūta šeit atgriezties atkal pēc 8 klusēšanas mēnešiem. Ahoi!!!! Tik sasodīti daudz kas ir noticis. Tik daudz, ka es varētu izdot kopotos rakstus. Bet galvenais, ka viss notiek uz labu. 5. Janvāris 200720. Decembris 2006:
Prom, prom, prom. Trinos un nevaru sagaidīt savu izraušanos brīvībā. Somas, maisi, paunas...neko taču nevajag. Man šķiet, ka es mierīgi varētu kaut kur ceļot arī ar mazo rokassomiņu, kredītkarti un pāris nepieciešamākajām lietām. Nāksies pārvarēt savu savu atkarību no komforta. Bija jau arī beidzamais laiks, jo esmu atkal izlaidusies, kļuvusi par neizturamu čīkstuli un krietni izlepusi. 19. Decembris 200615. Decembris 20067. Decembris 2006:
"Stāsts par Danielu Reju" ir labāks, kā biju domājusi. Un vispār, umka.lv ir malači! Lai jau viņiem tiek bezmaksas reklāma no manas puses:)) 6. Decembris 200630. Novembris 200628. Novembris 2006:
Esmu pieradusi pie burzmas, sastrēgumiem un straujās pilsētas dzīves un man nepatīk Rīga tāda, kāda to redzu šajās dienās. Ir dīvaina kara sajūta, ieraugot bruņotus cilvēkus, nēsājot līdzi pasi un šķērsojot ierobežotās zonas. Toties līdz darbam nokļūstu septiņās minūtēs, ierasto trīsdesmit piecu vietā. 22. Novembris 200617. Novembris 20063. Novembris 200630. Oktobris 2006:
Galvenais ir nezaudēt paniku! 5dienas vakars, grantēts ceļš kādā Kurzemes mežā un 2 meitenes ir ceļā pie radiem, lai jauki pavadītu laiku kādā miestiņā pie jūras. Esam aptuveni 50km no galamērķa, kad mūsu kustību pārtrauc šķērsām pār ceļu nogāzies bērzs. Lecam laukā un lūkojam, ko varam iesākt. Koks ir tik liels, ka nevaram to izkustināt, turklāt, laukā plosās pamatīga vētra. Braukt pa citu ceļu??? Ui, tur sanāk līkums ap 50km...esam jau nogurušas no ceļa...sasapņojušās par pīrāgiem un rosolu... Tobrīd dzima "spožā ideja" apbraukt nokritušo koku pa mežu. Sākums bija daudzsološs, gandrīz vai sajutos kā džipā. Izbraucu caur lēzeno ceļmalas grāvi un metu līkumu caur mežu, līdz pēkšņi – nez no kurienes uzradās pamatīgs celms...sitiens pa auto apakšu...un viss, uzsēdāmies tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Johaidī, ko nu...mežs, nakts, vētra, 200km no Rīgas, turklāt blakus draudīgi vējā šūpojas vēl viens aizlauzts koks. Zvans draugam un palīgā mums tika izsaukts vietējais mežsargs. Kamēr gaidām, nosolos, ja mūs no šejienes izvilks, sestdien iešu peldēties...goda vārds iebridīšu tajā sasodītajā jūrā, tikai izvelciet mūs no šejienes!!! Pa to laiku ir parādījies vēl kāds garāmbraucējs, kas staigā apkārt mūsu auto, saraucis pieri un principā novērtē mūsu situāciju kā bezcerīgu. Zinu jau, ka braukt caur mežu bija stulbi, bet tāpēc jau nevajag tik atklāti paust savu attieksmi:))) Pēc brīža ir klāt mūsu glābējs...mežsargs...ar džipu...ar lāpstu...un ar motorzāģi. Novērtējis situāciju viņš smaidot paziņo: „He hē, tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, ka šobrīd atrodamies zem augstsprieguma līnijas un vējš pieņemas spēkā. Nu meitenes, marš mežā un salauziet egļu zarus, ko pamest zem riteņiem”. Kamēr plikām rokām lauzām egles, tikmēr mežsargs rīkojās ar lāpstu un stāstīja anekdotes. Protams, ka mūs izglāba un viss beidzās laimīgi:) Sestdien peldējos jūrā... 19. Oktobris 2006:
Šodien izdarīju labu darbu - nodevu asins plazmu. Atsaucos aicinājumam, laikam jau cēlu mērķu vadīta. Process ir krietni komplicētāks un laikietilpīgāks par vienkāršu asins nodošanu. Pa trubiņu asinis ietek tādā interesantā aparātā, kur griežās visādi krāsaini kloķīši un tiek atdalīta plazma, kas savukārt tek atsevišķā traukā. Bet izfiltrētās asinis pa vēnu ielaiž atpakaļ (he hē, labu apetīti, tiem kas šobrīd ēd). Beigās vāl ielaiž vēnā 800ml fizioloģiskā šķīduma. Process aizņem aptuveni stundu, kuras laikā pienes tēju, žurnālus un 5x apvaicājas, kā iet:)) Tobrīd blakus bija vēl divi tādi paši vados un caurulītēs savienoti cilvēki. Labi, ka tā - jo sarunās laiks paskrēja nemanot un mums bija patiešām jautri. Brīdi vēlāk gan iestājās tāda dīvaina sajūta...nu neko, tādām "mīkstām kājām" stūrēju uz darbu. Ui, nu tagad ir tā, ka gribas sev uzsist uz pleca un pateikt paldies. Tas laikam no plazmas trūkuma asinīs:)) 18. Oktobris 200616. Oktobris 2006:
Jautrais pasākums "pretī zelta rudenim" beidzās ar to, ka nākamo dienu pavadīju gultā & wc. Man jau no sākuma tas krodziņš likās aizdomīgs. Labi vēl, ka nepasūtīju sēņu salātus, kas zin`, kā tad būtu viss beidzies. Ne prātā nenāca, ka latvieši tā mīl basketbolu. Vakar tikām to simtu starpā, kurus vienkārši neielaida Arēnā.Laikam organizatori cerēja, ka daļa no ielūgumu īpašniekiem neieradīsies. Diemžēl, atnāca visi. Izmetu ielūgumu miskastē un nosolījos pirmdienas rītā sarakstīt visiem e-pastus ar lielo FUI. Eh, ko nu tur lieki šūmēties, būs jau labi. Dzīve ir brīnišķīga:)) 11. Oktobris 20063. Oktobris 2006:
Man rudeņos vienmēr pilnas kabatas ar kastaņiem:)) Vēl joprojām peldos. Laikam ceru uzstādīt absolūto rekordu:)) Tā biki jau ir kauns aiziet līdz jūrai un sākt izģērbties, kad garām iet biezi saģērbti cilvēki. 22. Septembris 2006:
Sākotnēji nospraustais mērķis – 23. septembris pienācis pārāk ātri. Parīt pilnīgi oficiāli iestāsies rudens, tomēr peldēties pārtraukt pat nedomāju. Vakar izmantojot brīvo stundu aiztraucos līdz Vecāķiem. Uz pasākumu aizbraucu sapucējusies un galīgi slapjiem matiem:)) Brīvdienās no vecākiem izdzirdēju retorisku jautājumu - kad es reiz kļūšu normāla???. Patiešām nezinu, ko viņi ar to domāja, bet ceru, ka nekad:)) 21. Septembris 2006 |