| |
[Sep. 14th, 2013|12:03 pm] |
viens no tiem gadījumiem.
maximā prasīja vai magnētus vajag? khmm..jā, lūdzu, atdošu sīkajiem, nevērīgi norūcu. iedeva 8 gabalus! no uzlīmēm lepni atteicos. priecīgs, jo klusā kautrīgā īstenībā liels dreamworks, sevišķi pandas un pingvīnu, fans un nekādiem sīkajiem viņus neatdošu. nē, nē, nē. |
|
|
| |
[Sep. 14th, 2013|12:12 pm] |
pagājušo trešdien bija vēl kautrīgāks gadījums: iedeva aizlīmētu aploksni, kurā sajūtamas monētas iekšā. pompozā nevērībā, "nu kas atkal?!", viņu eleganti pārplēsu uz pusēm. tur bija daži lati, bet pārējais papīrā. gāju uz latvijas banku un bīniski grozot galvu: "ak, šie bērni, neko nevar atstāt nepieskatītu!", jā, jā, saprotoši nosmaidīja bankas darbiniece. pārmeta vēl, ka neesmu redziet salīmējis. forši visu novelt uz bērniem, ja.
viskautrīgākais gadījums bija augstskolā: pēc lekcijas, draudzīgi smejoties ejam ārā no auditorijas, kad kursa vecākais cilvēks, tāds noaudzis bārdains rokeris, mani panāk, piesit pie pleca un ar "jums laikam mutautiņš izkrita", pasniedz man lillā mežģīņainas stringa biksītes. pat ticami meli nevarēja pārvarēt mulsumu un ienākt prātā. pētoši aplūkoju "mutautiņu", norūcu "nu, mjā, tā izskatās", klusi pateicos un iebāzu kabatā, cerēdams, ka pa gabalu jau neviens nepaspēs atšķirt. kāds tolerants rokeris. kādi saprotoši kursabiedru skatieni. |
|
|