| |
[Nov. 13th, 2010|09:40 pm] |
|
pēc šādām dzirnavām ar purnu bērzu slotā gulēt var ļoti ilgi. pirmās sajūtas - vienkārši ir silti, omulīgi kā varētu būt mātes klēpī, tad pārbaudījums ar karstumu kā inkvizitoram ar savu dievu pisot pagānu, pēc tam izzūd jebkāds stabils pamats kā planējumā vai labā orgasmā, tad samierināšanās ar sevis niecību, čigānu mēnesī sirdī un vieglu libido pamošanos (pimpis pie tam vēl drusku sāk "niezēt" pēc kā nu viņš niez), tad, jau izstreipuļojot lietū zem ābeles, ievelkot pirmo svaigo elpu, ir, drošvien, vienalga jeb laimes stāvoklis, kurš zūd līdz ar pēdu atdzišanu (jo pēdas uz bruģa). un tā trīs apļus, litrus kumelīšu tējas. nekādu domu vai fantāziju par sievietēm, naudu, darbu, ēšanu, alkohološanu, neko netīru. no pirts iznācu vēl dumjāks un vientuļāks, tukšāks un mazāks. |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2010|10:17 pm] |
|
Москва. labi, nesapratu to ēbreju psihiatru kurš pa tramplīnu nobrauca uz sarkanā kofera ar visu savu galveno iedzīvi, grāmatām. režisors vai scenārists vai kurš tur dunduks sadomājis divarpus stundās visus deviņdesmitos ietilpināt, nesanāca. bet filma laba, par mīlestību un nesamierināšanos. viena vērtīga atziņa radās - ka manas vienīgas ideālās attiecības un iņjaņs ir ar alkoholu (jo tas taču ir dievu dzēriens). otra atziņa nav vērtīga - ka man ir par daudz nevajadzīgu lietu, istabu un zināšanu. |
|
|