| |
[Aug. 5th, 2010|09:04 pm] |
gribēju skatīties vienu šerpotrebu un atcerējos pierakstīt par "Paris, Texas", kuras dialogus, monologus un visu filmu diezgan regulāri pārdzīvoju sevī. filma ir viena no divām, kuru skatoties gandrīz varu sākt sākt raudāt (tāds drebulis iekšā, kādam vajadzētu būt pirms raudāšanas). vot. bet ne par to. ir tā ka es nekad nekad nekad negribu nokļūt tur kur nokļuva protagonists un kādēļ viņš nokļuva. īstenībā, man ir bail, jo tas ir iespējams, arvien vairāk ar katru dienu/nakti.
ja nu tomēr, tad lai beigās man vismaz būtu tāda Nastassja, citādi vispār nebūs jēgas ciest. |
|
|