MSH

Tikko kā aizvedu vienu cilvēciņu līdz vilcienam, kas atrodas apmēram 40 km attālajā pilsētā. Migla tāda pati kā vakar, labākajā gadījumā var redzēt metrus 30 uz priekšu, lietus un vējš. Uhh...ziema nāk, sniegs jau bija, bet tas nokusa, bet tūlīt, tūlīt jau būs klāt sals un ziema, kas šeit iestājas šajā laikā. Bet nu es jau pazaudēju domu, tas interesantākais bija tas, ka es braucot atpakaļ to vien darīju kā domāju par Sviesta Cibu, tās pukstiem un ''nepukstiem''. Par to, kā viņa man var palīdzēt, par to, ko es no viņas varu iegūt? Atkarības pazīmes vai? Interesanti..

Tad nu tā. Šī ir vieta, kur izlikt savas domas. Paskatīties, kas no tā visa sanāks. Pārāk ilgi es esmu maldījies pa tuneļiem, mucis no visa - no sevis. Ir pienācis laiks apstāties un sākt, kaut visu no gala. Kaut vai tā. Ir pārāk daudz kas izdarīts nedomājot par sevi, par savu nākotni, par savu veselību, bet gan par to kā citi uz to skatīsies.
Iemesls? Es vienmēr skatos uz cilvēkiem, kuri ir izveidojuši ģimeni, ir laimīgi, ir nodrošinājuši sev dzīvesvietu, darbu, kurš patīk, domā par vecāku būšanu vai ir jau tādi un nesaprotu, kādēļ gan es neesmu tāds kā viņi, kādēļ es kā ''vientuļais vilks'' staigāju pa pasauli.

Bet nu ar kaut ko ir jāsāk, lai kaut kas mainītos, tad nu lūk, es sev svēti nosolos:

1. Es nesmēķēju. Es to ļoti vēlos!
Skrāpēšu kaut sienas, rakstīšu kaut ik pēc stundas, bet nesmēķēšu. Ir jābeidz domāt ar šīm bezjēdzīgajām un miglainajām smēķētāja acīm uz pasauli, jāatver beidzot acis, es taču lieliski atceros cik labi bija būt nesmēķētājam. Man ir jāiztur šīs trīs nedēļas, kamēr nikotīns attīrīsies no organisma, jo lai arī kā man to negribētos atzīt smēķēšana man neko nedod! Ja nu vienīgi ilūzijas.
2. Es šovakar pārtraucu lietot antibiotikas - beidzot. Tas priecē. Neciešu zāles.