0030507
.......

March 2017
      1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31

  Viewing 0 - 3  

nesaprotu kā palaidu gārām, ka eksistē wings of desire otrā daļa

Vakar šķita, ka visa pasaule sajukusi. Gāju pusdienās ar T, gaidīju pie mājām, saule spīdēja, klausījos mūziku, pīpēju, viss sķita tā pārspīlēti skaisti. Tad T ar nokavēšanos izlīda no pagalma tāds sašļucis, nesapratu kas noticis, jautāju vai tikko pamodies (bija ap 15iem) vai sabliezies, izrādās, ka pēdējās 6 stundas savā glītajā blaumaņielas dzīvoklī raudājis. Un bliezis. Nu, labi, es kā empātiska, līdzjūtīga persona jautāju kas tad nu. Un, nu, re, Dāvids pakāries. Baigi smagi. Vispār sevi neuzskatu par Dāvidam tuvu personu vai Dāvida draugu, bet ir grūti. Beigās arī nacās pirmajai to pateikt gan O kas pie viņa uz tvaika ielu gāja, gan K. O reakcija vēl bija paredzama un man izprotama, par spīti visam līdzīgi domājam, esam pazīstamas ar psihiskām slimībām, bet K nekādīgi to nevar sagremot. Laikam biju gaidījusi, ka būs kas tāds, tāpēc pateicu, lai atnāk pie manis vakarā, jāparunājas. Atnāca, aizgājām uz virtuvi, apsēdināju pie krēsla, skatījos un domāju kā un kad labāk to visu pateikt. Tad savā vienmēr saulainajā skatā viņš piecēlas no krēsla, atvēra ledusskapi, un es pateicu. Viņš lēnām apsēdās un tā sēdēja. Tas skatiens bija kaut kā, kādas mirstošas daļas skatiens. Nedaudz atgādināja tēva skatienu pēc tam kad viņa māte nomira un visas apglabāšanas un mielasti bija beigušies. Bet šis viņu baigi moka, šodien ejot uz aptieku pēc zālēm priekš mātes esot sākusies trauksme, es par viņu uztraucos, vakarā vēl viņš mēģināja neuzkrītoši pajautāt kaut ko, bet tā kautrīgi, tā orākulīgi, kas vispār ir viņam ļoti raksturīgi, tad nu es sāku stāstīt par bipolārajiem traucējumiem. Tas viss viņam ir baigi svešs, kad stāstīju par savu pieredzi ar psihiatriem un diagnozēm, un antidepresantiem un slimībām, viņš par mani smējās, tās, lūk, nav īstas lietas un viss ir manā galvā. Bet vakar pēc tam kad pateicu uztaisījām vakariņas. Es rēāli nemāku gatavot.

Baigi gribas uz Prāgu. Jau kopš astotās klases(kad pirmo reizi lasīju Kafku). Tagad mistiski lēti autobusi sanāk. Baigi gribas, bet vienai bail braukt. K. nevar braukt līdzi, jo brauc uz angliju pie ūpja un nav tik daudz naudas, ūpis grib, bet es nezinu vai gribu ar viņu vispār kaut kur braukt. Varētu it kā viena, bet tiešām bail, it kā jokojoties K teicu, ka gan jau nomiršu vai nonākšu cilvēku tirdzniecībā, uz to diemžēl saņēmu apstiprinošus smieklus, bet pēc pāris dienām uzbraucienu ''Nu brauc taču viena, kas tev ir''. Couchsurfing'ā uz vēstulēm pagaidām atbildējis tikai viens cilvēks. Laikam jau nebraukšu, visiem teikšu , ka nejūtos pelnījusi un daudz jāstrādā. Bet, nu, pavasaris Prāgā, tas būtu skaisti. Varbūt tomēr jābrauc.

Current Mood: awake
Current Music: mona de bo
  Viewing 0 - 3