| Tēlošana |
[Oct. 26th, 2014|07:06 pm] |
Es nemāku tēlot, ne tādā ziņā, ka es nemāku tēlot kādu speciālu lomu, bet es nemāku tēlot orgasmu, nemāku tēlot, ka man patīk, nemāku neko tamlīdzīgu. Kāpēc sabiedrībā valda uzskats, ka tas ir viegli un visas to dara? Kā var notēlot orgasmu? Nesaprotu. Man būtu kauns, ļoti, justos kā pēdējā muļķe. Kā var notēlot, ka kaut kas patīk, ja nemaz nepatīk, un kāpēc vajag? Arī nesaprotu. Man visa uzvedība seksā, visas skaņas, sejas izteiksmes un ķermeņa valoda darbojas vispatiesāk manā dzīvē. Nav tā, ka es nemācētu tēlot vispār, nemaz ar nē, es māku un pat ļoti labi, katrā ziņā no vidus stipri uz augšu, taču seksa laikā liekas, ka manu ķermeni pārņem kaut kas īpašs, kaut kāds īpašs dzīvības spēks, un tad viss ir 100% pa īstam vai nav vispār.
Varbūt, ka sekss ir manā dzīvē kaut kas tik pārdabiski īpašs, ka tajā ieslēdzas sajūta, kāda varbūt kādam ir Dieva priekšā, īstam ticīgajam. Tur vairs nevar melot, tur nav jēgas melot, tur viss ir pa īstam. Ja esi nonākusi ar kādu līdz gultai, tad kāpēc vajag ņemt tajā līdzi melus? Pat tad, ja tā nav vienīgā mūža mīla.
Protams, ka noteikti sanāk melot tik daudz, cik nemaz nenonāk līdz apziņai un nepakļaujas kontrolei. Varbūt, ka brīdī, kad man liekas, ka noteikti tūlīt būs debesu ērģeles un visa zemes godība, kādu laiku aizrautībā varu īsti nepamanīt, ka nekas no minētā nenotiek. Tomēr, kad tas ir nonācis līdz smadzenēm, iestājas tas, cik nu ir.
Esmu lasījusi daudz par tēmu, zinu, ka liela daļa attiecību balstās uz "kā es viņam pateikšu", "nevaru taču atklāt, ka" un tamlīdzīgām atrunām. Tas, ka tam būtu jābūt tavas dzīves vienam no svarīgākajiem cilvēkiem, ja ir pastāvīgas attiecības, neko daudzām nenozīmē. Patiesībā visā tajā valda izlikšanās un, protams, ka tas nonāk arī līdz gultai, un jo sevišķi līdz gultai.
Nonācu pie secinājuma, ka melot ir vērts par to, kas patiesībā neko nemaina, kas neko neietekmē kopumā, bet kas varbūt var pilnīgi lieki satraukt otru cilvēku, taču sekss šajā kategorijā iekļauties nevar. Seksā vajag, lai abiem ir labi, un vienmēr var būt vēl labāk, sekss tam ir domāts, lai būtu labi (galvenokārt, bet par to citu reizi). Tas ir tik jocīgi, ka mēģina pazemot šo procesu līdz "lai jau" kategorijai. Domāju, ka tas, ka seksā vajag tēlot, ir ļoti milzīgs signāls, ka attiecības jau brūk kopā. Nevis, ka tajās ir problēma, bet ka kaut kas jau ir ļoti, ļoti slikti. Ja tēlotājas padomātu, kurā brīdī seksā sākās tēlošana, gan jau tas būtu brīdi pirms sākās it kā "īstas" problēmas. Ja tēlošanu sāk jau uzreiz, tad vairs nav pilnīgi nekādu iespēju panākt normālu seksu, jo jau pašā sākumā viss balstīts uz meliem.
Varbūt ir vērts melot vienas nakts attiecībās, ja redzi, ka tas otram cilvēkam tiešām palīdzēs celt pašapziņu. Pateikt, ka bija labi, ja bija tīri ciešami, un ka bija tīri ciešami, ja bija paciešami.
Un par tieši orgasma tēlošanu - dāmas, nu beidziet... jā, beidziet izlikties, ka beigšana ir vienmēr nepieciešams process. Ja ir jūtas, ja ir patīkami visā seksa laikā, ja ik pa laikam liekas, ka šis ir tik forši un kā gribētos, lai tas nebeidzas, orgasma nesasniegšana laiku pa laikam ir normāls process. Kāpēc jāspīdzina vīrietis, ja zini, ka esi grūti apmierināma? Var paspīdzināt godīgi - katru otro reizi. Seksam visā garumā ir jābūt labam, tādam, ka var ieķerties matos un kliegt, nevis tikai jāgaida tas viens mirklis. Sekss taču ir process, ne? Vīriešiem cenšamies to iemācīt - mīlēt seksu visā tā garumā, nevis skriet uz uzvaru, bet pašas gan no vīriešiem pieprasām, ka orgasmam jābūt vienmēr. Vismaz mans viedoklis - seksam ir jābūt tik labam, ka par orgasmu nemaz nedomā un negaida.
Tēlot šo procesu - tas ir muļķīgākais, ko var iedomāties, jo tā tiek iepotēts, ka tam ir vienmēr jābūt, ja kādreiz nav - bieži pašas sievietes vainas dēļ - vīrietis tiek pataisīts par vainīgo. Pati pārgurusi, pārēdusies, pārdzērusies kafiju, bet vainīgs ir vīrietis. Protams, gadās neprašas egoisti, bet man šis stereotips par vīriešiem, kas tikai par sevi vien domā, liekas bieži patiesībai neatbilstošs. Parādiet vīrietim īstu seksu, tādu, kur ir labi visā garumā, no pirmā acu skatiena līdz beigām, un viņš gribēs ilgi un dikti.
Kopumā nevaru atrast tēlošanai nekādu normālu attaisnojumu vai ieguvumu. Vai tad tiešām tāds ir? |
|
|
