|
|
|
January 23rd, 2018
12:00 pm - Mazās apņemšanās.
Rīts vēss,izrāpšanās no gūltas prasa sava veida piepūli.Nesaniedzis 40 gadus,mani nomoka ķermenī mitošais apakšīrnieks,kuram pēkšņi ir iepaticies mani padarīt mazliet fiziski nevarīgu.Atverot acis jūtu ka mazliet stīvs,un seja negribīgi uzblīdusi.Pofig,mazais astainais draugs,laiza pieri vicinot asti.Gribu lai tu mani izlaid ārā,tur ārā..tur kur balts,kur viss ir skaists.Tik daudz visādu ziņu ,notikumu.Svempjos augšā,apziņā aizvien ir skaidrs,ka kamēr neesmu miris pienakumi pret saviem dzīvniekiem netiks atcelti.Tas priecē jo motivācija dzelžaina.Svemties augšā,un veikt darbibas kurām ir vajadziga griba.Tās man vēl ir daudz,tieši tik daudz cik vajag lai pēc vienas cigaretes ,un ducošās skaņas tējkannā varētu doties barot vistas,izlaist suņu,pabarot otru suni.Tad atgriesties savā dzestrajā majokli,ko nakts ir izvilkusi sev tuvāk,vismaz ar vēsumu tuvinot sev.Tā nu iestivēts,bet kustams iekuru krāsni,tā sāk lēnām vilkt savā skaņā uz skursteni.Sprakšķi nodod ,ka ir izdevies iekurties ar pirmo piegājienu.Tas liek iekšēji pasmaidit,tātad vēl tik traki ar mani nav.Jo reiz kaut kur dzirdeju bērnībā ka Ome teica,ka cilvēks kas nespēj vairs guni iekurt ir dziestoš.Domadama ar to,ka ja tas ir darits vienmer,un tad pēkšņi nevari vairs,kaut kas nav labi.Uguns kuras,tēja iekustina asinsplūsmu ,sāku samanīt dzīvi sevī.Aiz loga klaudzina zīlītes,to spugšana no speķa uz speķi,knibināšanas jau pusmiegā mudina domāt,ka ir dzīvība arī tur ārā;-)
Man patīk,man tik ļoti patīk sajust dabas esamību tepat,būt ar viņu līdzpastāvošā esamībā.Man bija vajadzīgi gadi lai no plēsoņas,kas ieriko mauriņu,sariktē sterilo vidi ap sevi nonāktu sajutā ka visam vajag savu telpu,un tas mauriņš ir maucīgs mārketinga triks cilvēka stulbuma uzturēšanai.Jo visi tā dara;-)Te pat lauku ciematā mauriņu kā no holivudas filmām ir vairāk,kā vēl kaut kā dabiska.Un tas ir skumji smieklīgi,ka cilvēks ir ar mieru pavadīt stundas ar zāles pļaujamo agregātu didoties pa piemājas teritoriju padarot to gludu un mirušu.Kur nepļautā zālē ir tik daudz dzīvības,kas baro citu dzīvību,un tā ķēdītē iet.Te tiko pieķēru sevi pie domas,ka vairāk bail ir pamest savu dzives vietu jo visi tie putni kas atgriezušies pa šiem gadiem uz dzīvotnes laukumu būs spiesti pamest vietu pēc friko jauno īpašnieku izpļaušanas,izmēšanas.Eh..kur lai saņemas...nu tā jamet mieru prātuļošanai,jāiet savilkt malka mājas krājumos,jo ja šodien ir spēks un duka,tad jaizdara.Lai dienā kad duka nav,var kaut rāpus bet iekšpusē iekurties.
Apņemšanās ir turpmāk ,katru dienu ko uzrakstit sev,te cibā,lai prāts rāmāks..un stresa mazāk..jo viss jau galvā,viss tajā galvā pats notiek.
|
|
|
